|
Jul. 9th, 2014|02:52 am |
iegāju pa dienu pilsātas vecākajā krogā, piesēdu rāmi uztīt, tūristu čalās paklausīties, dzīvi pārdomāt.
pienāk pēc brīža tāda sasodīti svēlīga vikingu meiča un vaicā, ko ta vēloties. lūk, saku, vēlētos satikt tavu kolēģi, tikai šodien viņu neredz. kā ta sauc, šī prasa. oj, es saku, man gari mati, īsa atmiņa. nu, bija tāds zvēriņš. šķiet, ka lidoja arī. Arnis, teiksim [Aurdnis, ērglis]. bet es zinu, kā viņa mammu sauc, un izsperu atslēgas vārdu. ā, tu domā Vilciņu, Ulvuru. nāc vakarā, viņa piemiedz ar aci.
tā nu es te tagad domāju, vai tik neizvilkt rūsas pleķu saēsto organismu uz izklaides vietām šovakar. tūliņ pusnakts, ārā gaišs — door kaut akacī.
vietai nenormāli čoins nosaukums. Prikids. simts gados neizdomāsi. tā vieta gan ir senāka.
eu, kur tu strādā? — Prikidā.
ā… |
|