|
Jun. 22nd, 2014|01:58 pm |
Nomētās ar cepurēm
Ar kuģi Undīne Pauls Gasiņš nobrauca 24 gadus. Tagad kuģis atpūšas Jūrmalas brīvdabas muzejā – netālu no Paula mājām. Bet kuģa dzīve ir skaistas revolūcijas skarta. "14. janvārī mums pateica: visiem jāiet uz Daugavu," atceras Pauls, "pirmo reizi uz kuģa uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu. Undīne izgāja visiem tiltiem cauri un apstājās pie TV torņa. Naktis bija šausmīgi aukstas, sildījāmies no motora. Cik mums bija kuģi tajā rindā? Šķiet, ka četri no Uzvaras. Un vēl kādi četri vai pieci no kolhoza 9. maijs. Otrajā dienā atnācām mazliet atpakaļ un nostājāmies starp Vanšu un Akmens tiltu. Un tad jau redzējām, kā Rīgā nāk iekšā visa smagā tehnika. Mūsu kuģim vajadzēja stāvēt pie paša krasta, mēs bijām kā koordinācijas
centrs, visu laiku pie rācijas vajadzēja būt. Kad nāca vakars, es biju pirmais pie krasta, un troses mēs pārvilkām no viena kuģa uz nākamo. Tas bija darīts tāpēc, lai krievu kuteri – ja gadījumā tie nāks – sapītos mūsu trosēs."
Kaut arī dūša bijusi liela, Pauls tomēr sapratis, ka mazie, tomēr varonīgie zvejas kuteri nebūs tie, kas reāli spēs apturēt jaudīgos krievu armijas kuterus. "Ja tāds kuteris atnāk un nober zem ūdens līnijas, tad mēs esam nogrimuši. Bet es izdomāju, ka es to maitu, kurš man māksies virsū, taranēšu. Citas izejas jau mums nebija," mundro Paula Gasiņa balsi mazliet aizmiglo atmiņu smeldze.
Vienu vakaru pie Paula atnāca brālis un uzaicināja viņu aizstaigāt līdz Doma laukumam. "Toreiz visi gaidīja, kad beigsies interfrontistu mītiņš. Apskatījos visas barikādes un teicu: "Janka, te taču neviens krievs netiks! Te jau var tikai ar tankiem tikt iekšā vai ar bumbām nobumbot!" Un tad jau arī sagaidījām tos interfrontistus: gāja tāda šķidra kolonna ar miliču migalkām pa priekšu. Es sāku smieties: mēs taču viņus ar cepurēm nomētāsim! Līdz vadoņa piemineklim kolonna jau bija izšķīdusi – nobijās laikam. Bet žēl: bija veči atbraukuši ar sūdu mašīnām, tie jau bija gatavi interistus ar to smirdīgo zeltu apliet."
Runājot par šodienu, Pauls Gasiņš ir skarbs, viņš vairs ne smaida, ne grimst atmiņu dzīlēs. "Sliktāk jau vairs nevar būt. Vai jūs domājat, ka bijušie Atmodas varoņi, kuri šodien palikuši biezi, ies cīnīties par Latviju, ja pa Pleskavas šoseju nāks iekšā bētēeri? Nu neies taču! Visi tie deputāti un ministri būs iekšā lidaparātos – un prom! Un atkal tai muļķa tautai vajadzēs vienai pašai cīnīties ar pārspēku – mums, tiem pingvīniem, reņģēdājiem, sūdabrāļiem, kā tik mūs nav saukuši... Bet zināt ko, ja vajag, tad cīnīsimies. Stāvus cīnīsimies, ne jau bēgšus, tupus vai rāpus."
Tādi ir tie vecie ozoli: i cīnīties, i mīlēties stāvus viņi grib. Ne ar kādu spēku pie zemes nepielieksi: ne ar slīpiem jumtiem, ne ar demokrātiju.
***
PAULS GASIŅŠ
• Dzimis Rīgā 1938. gada 8. decembrī: "Esmu Strēlnieks, no turienes tas straujums!"
• Beidzis Vecmīlgrāvja pamatskolu un stūrmaņu kursus, joprojām mācās dzīves skolā
• Jūrā gājis no 1956. līdz 2001. gadam
• Ar kuģi Undīne piedalījies Latvijas Televīzijas aizstāvēšanā 1991. gada barikāžu laikā
• Meita Ineta – beigusi konservatoriju, nodarbojas ar ziedu biznesu
• Dēls Egils – ginekologs
• Labākā īpašība: "Ja vajag celt baļķi, vienmēr ķeros pie resgala."
• Iestājas par godīgumu un atbildību itin visā
• Iestājas pret varmācību un stulbumu, kas sevišķi izpaudies 2009. gada 13. janvārī |
|