|
Jun. 22nd, 2014|01:57 pm |
Kā cīnījāmies par demokrātiju
Šodien nekas nav mainījies, uzskata Gasiņš. "Visi runā par demokrātiju. Bet mēs no demokrātijas esam tikpat tālu kā no komunisma. Vai tad tā ir demokrātija, kad katrs, kam ienāk prātā, diktē: tagad būs tā un šitā! Un tad man ir jāsaka tāpat, kā teica Aivars Lembergs: man nav kam sūdzēties. Vai es eju pie deputāta, vai pie ministra, vai pie prokurora – viss viens, viss pa tukšo! Un vai jūs zināt, cik viss ir korumpēts? Ja nebūs iesmērēts, nekas nenotiks. Nekur, pat visnenozīmīgākajā vietā. Bet es ir tāds cilvēks, kas neko netaisās smērēt. Tā nu es cīnos, lai dabūtu to, kas man vajadzīgs."
Vesela vodeviļa sanāca ar tā saucamo tauvas joslu. Gasiņš izpirka zemi par sertifikātiem, un neba nu viņam dikti vajadzēja tos pāris metrus no upes krasta pļavas nogriezt, ne nu kādam gar upi staigātājam nebija vairs kur kāju nolikt, bet Gasiņš izbaudīja to, ko sauc par iebraucēju bezkaunību. "Vasarā bariem krievi nāca un brauca blakus manai mājai pie upes, visus savus mēslus atstāja, mašīnas mazgāja, es gāju ar viņiem karot. Tad izdomāju, ka aizlikšu priekšā žogu. Atnāca pie manis vīriņi un pateica: sēta ir nelikumīga, jo tur, lūk, ir tauvas josla. Es saku: un tad man jāļauj, lai tie krievi nāk iekšā manā pagalmā? Kāpēc visur tur, kur ir glīti sakopts, var atnākt kaut kādi mūlāpi un visu piegānīt? Un kāda vēl tauvas josla? Vai tad to var tik strikti noteikt? Kad pirms trim vai cik tur gadiem bija trakā janvāra vētra, Lielupē ūdens pacēlās tik strauji, ka pazuda visas joslas – man tas smēlās iekšā pāri slieksnim. Bet ja kungiem nepatīk mana sēta, es to nojaukšu, taču dzeloņdrātis gan nolikšu tajā pašā līnijā – lai man te netaisa bardaku. Ja jums patīk bardaks – ejiet uz to upes līcīti, kas pieder pašvaldībai. Bet šeit, pie manis, kur viss ir skaisti, lai labāk neviens nenāk, jo visiem patīk atstāt vizītkartes – tukšas čipsu kules, pudeles, papīrus... Man te upmalā bija uztaisīts steķītis, nu tad brauc puspasaules, saskrien visi Bulduri, ārdās, lec ūdenī. Es pieeju pie tiem bļaujošajiem puikiem un jautāju: kas i, ko? Jums vecāki arī ir? Jā, esot. Nu tad rīt paņemiet savus vecākus, es upmalā uztaisīšu galdu, uzlikšu kafiju un maizītes, un tad lai jūsu vecāki visu dienu klausās visus jūsu maķeri un kibeņimaķeri. Jā, es tā pa labam! Jo aizrādīt vai, die"s, nedod, ielikt kādam pa ausi ar" nedrīkst – bērni taču atpūšas! Un mums ir tiesības, mums ir demokrātija: visi var darīt, ko vien grib! Pēc tam sapratu: redz, par ko mēs Atmodā cīnījāmies – par demokrātiju!" |
|