|
Jun. 19th, 2014|12:42 pm |
kad šķita, ka laime un vasara jau ir tik tuvu, kapitāls uzmeta vēl vienu darbu pļeku uz kādu nedēļu. mkej.
nekavējoties uzsāku protesta prokrastināciju, bet, tā kā manā nepastarpinātajā apkaimē nekas īpaši nemainījās, izlēmu sākt kaut ko reālu. klasiķa vārdiem, sāku ar sevi.
lieta tāda, ka vispār jau mēs ar universu sadzīvojam diezgan draudzīgi, tomēr ik pa lāgam gadās pārpratumi un muļķīgas nesaprašanās. nav jau tā, ka būtu pats bez vainas, tomēr ilggadēji novērojumi liecina, ka lielākās klizmas iestājas, universam spītīgi un greizi interpretējot dažus mana ideōlekta temporālos adverbus. ņemsim visnevainīgāko — tūliņ. tur taču pat skudrai skaidrs, ka domāts „fakōf! tu neredzi, ka man pat nav laika klausīties, ko tu tur nes”. drīz ir daudz dzīvesgudrāks, ambivalentāks. un principā nenozīmē itin neko. tāds fillerītis, aļā bļā. rīt no rīta, noteikti noteikti ievilksies līdz nākamā gada septiņpadsmitās trešdienas vakaram. nekad sabirst putekļos, vēl iekams tas izteikts. tas taču ir tik vienkārši. bet nu figu — nenāk Muhameds pie Berga.
tātad, izlēmu panākt pussolīti iepret. jau naktī uzliku modinātāju, turklāt pārmaiņas pēc ierēķināju stundu pilnai ķermeņa dušai un atskūšanās procedūrām. tas negaidītā kārtā noveda mani pie zobārstes dažas minūtes pirms noliktā laika. es pat paguvu pačalot un pačilot ar drauga mammu, kas tur tikko sākusi strādāt. kopš pērnā augusta lolotais melnais caurums arī tika aizlāpīts eleganti. es jau biju sagatavojies, ka būšu pakāsis kārtējo danti, bet te universs apžēlojās. pateicība Mājas svētības dāvātajam jūŗas sīpolam (viltotajam?), kas mani šo mēnešu laikā ir vienu otru reizi braši anestezējis.
aizmirsu, kādā sakarā gribēju uzrādīt šo sexistisko izdevumu. visu labu.
 |
|