| to esi or to not esi, dacītei kveščens |
May. 12th, 2014|10:42 am |
saņēmu vakar telefōnisku aicinājumu no biedra, vai nevēlos šuon atnākt uz Rāti. nu-nu, prasu. ai, turķip jāpiesaka mārčs pret manzantō. ā, svēta lieta, saku, un neapšaubāmi dievam tīkams darbs, gygyg
tu tikai paķer pasi un varbūt vēl kādu čomu līdz, jo uz katru pieteicēju varot būt tikai 50 dalībnieku, un tādā garā. ā, un pašam pase esot ne ta pazaudēta, ne ta īsti gribas savu dzimcilvēka nummuru zem depešas dēstīt.
vļi pač karik, pie sevis nodungāju un līdz patreizējam brīdim par incidentu aizmirsu. es jau ar neesmu nekāds demonstrādōrs. jaunībā izdemonstrējās, paldies staļina partijai un eirōkomisāriem. principā, ir skaidrs, ka maršs ir jāpārvērš par vienīgo, kas tas patiesībā ir — par faršu. and i don't mince my prowordial meat.
tagad tikai jāarton pase. ā, vēl hohma, ka diviem tuvākajiem džekiem, ko te iedomājās pasaukt palīgā, pases vai nu naff vai iztecējusi hronusā. es laikam esmu par vecu šim šitam. kaukā toreiz nenāca prātā, ka jaunajā laimes Latvijā būs augstos kantoros jāiet lūgt faken atļauju kaut kur par kaut ko papiketēt vai pademonstrēt… da joptvajmaķ, da jesļipmiznaļi. bet fakts paliek fakts, pret faktu nevar cīnīties. to var tikai akceptēt vai ignorēt.
mēs ar klasesbiedriem 84tajā, Rīgas atbrīvošanas/okupēšanas gadadienai veltītajā skrējienā panku prikidā ar kanalizācijas trubu uz pleciem bišk puiciski vīzdegunīgi, bet demonstrējām savu attieksmi pret visu to huiņju. nevienam nekādu tādu īpašu atļauju neprasījām, īpaši jau ne komjaunatnes sekretāram, pie kura šodien jāiet uz to marcipāna namiņu pēc zieģeļa. nē, nu, aizies jau arī. man patīk dzīves irōnija vietā, kur tā robežojas ar dzeju.
The situation was best expressed to Lord Willoughby by van der Kuylen as the pair stepped aboard the Admiral's flagship.
"Id is fery boedigal!" he said, his blue eyes twinkling. "Cabdain Blood is fond of boedry - you remember de abble-blossoms. So? Ha, ha!" |
|