| =the blank space between commercials= |
Mar. 30th, 2014|02:42 pm |
91ajā, študierējot mēģijus un komunikācijas, sadraudzējos ar ungāru Ferencu. pēc amata nosaukuma viņš bija mēdiju institūta videōinženieris, bet pēc būtības — baby-bēglis no krievu iebrukuma Ungārijā 56tajā. mutiski izskaidroties ne nōrvēģiski, ne angliski viņš tā arī nebija iemanījies, un neizskatījās, ka tas viņam īpaši rūpētu. man arī ne: aizvien silda tās atmiņas par sarunām ar acu piemiegšanu, daudznozīmīgu galvas šūpāšanu un retu rokas vēzienu.
mediotēkā bija saraksts ar pārsimts vhs kasetēm no t.s. kīnōklasikas un citām blēņām, ko varēja noskatīties uz vietas vai palonēt uz māju. viendien palūdzu Ferencam atļauju ienākt viņa valstībā, jo parasti viņš studentiem izvēlēto kaseti izsniedza pats. diezgan ātri uzdūros grēdām ar kasetēm, kas toč nebija oficiālajā katalōgā. dažas vaicājoši uzrādīju ungāram. ā, List Bī — viņš piemiedza ar aci un izsniedza man mapīti zila samta vākos. hopsārallā, vecais, izrādās, bija no tēvē un citiem pieejamiem avotiem sapiratizējis pats savu jūķūbi! kas tik tur nebija…
lūk, piemēram, atstāšu zināšanai — Bila Moijersa dokumentālā filma Consuming Images, kura mani izglāba tai pašā mēdiju eksāmenā, kuram, godīgi sakot, biju pagalam trūcīgi sagatavots. barikādes Rīgā, alahōls un hormōni nebija tas pateicīgākais bǣgraunds nopietnām akadēmiskām izrīcībām.
tomēr, kombinējot Nīla Poustmena (kurš arī figurē šai doķenē) Amusing Ourselves to Death un Moijersa aprīļa tēzes, spēju savērpt atbildi uz izvilkto kaineānung jautājumu tā, ka cienījamie eksaminātōri, nedacepti marksisti un nesenie maōisti [šis isms Norgē, līdzīgi kā masōnisms Islandē ir atsevišķs stāsts, bet tur vairāk runa par cilvēka mītiski-pastorālo, ne piktoriālo domāšanu] norausa pa asarai un ielika man trīs ar krustu [tas tagad laikam būtu sešinieks, vai? dekimālo sistēmu nepārzinu].
lūk. tagad ies ielās, bet vēlāk nolūrēs Bila vēl agrāko doķeni, The Secret Government. tā vēl nav redzēta. izskatās, ka galvenokārt par Iran-Contras skandālu. toreiz krievu mēdiji katru vakaru pūta bazūnes, bet mēs jau vairs neKam neticējām… tas man, bļaģ, ir vienīgais būtiskais pārmetums vecajai melu sistēmai. ka tā ar ferencisku acs kaktiņa samiegšanu nesignalizēja — veči, šitais i'paīstam.
vispā jau vakarnakt kōmisks šķita skats, kad mana briedene, fotōmāksleniece lai, zviln kaukādā sūda serčikā, kamēr brālis jānis ieurbies dokumentālā bērnības bilžu grāmatā par bilžu kaitīgumu.
kliķējama biudīte |
|