|
Nov. 7th, 2013|11:33 pm |
tuvieši vēl aizvien iekšā virpuļo. žēl, ka tik strauji beidzās. būtu bijis gatavs klausīties vēl un vēl.
lemurinkei burvīga kārtīgas anarhistes frizūra, rspct! man te gan čoms nesen atgādināja, ka ar mantu īsināšanu jābūt piesardzīgam ;)
nupat wikipēdijā par Tuvu lasu tā:
Tuva is governed by the Great Khural which elects a shaman for a four-year term. The current shaman is Sholban Kara-ool.
nuņifigasjibē! izberzēju acis, lasu vēlreiz – toč, šamanis. trešajā lasījumā gan vairs neizgāja cauri… chairman tomēr, eh.
atceļā pēc konča iegājām pie draugiem, kur aizspēlējos ar meitiņu-pirmklasnieci. aizvakaru, pirms Mamōnova, biju pavadījis kopā ar jaunu puisi, otrziemnieku, bet šī tikšanās sanāca vēl nepiespiestāka. cīkstējāmies zobiniem, sitām cūkas un zīmējām vecas mašīnas. atzinos, ka es neesmu zīmējis kādus 40 gadus. izstāstīju par kādu onkuli, kas man viņas vecumā pateica, ka es pat taisnu līniju nemākot novilkt un lai turoties no šitās nodarbes pa gabalu.
viņš bija mākslinieks? – da nē. vienkārši mudaks drošvien.
tad viņa pārbaudīja savu (analōgo) pastkastīti, nopūtās, ka tukša, un palūdza, lai es viņai uzrakstot vēstuli. tikai lai nerakstot rakstītiem burtiem, bet ar drukātiem (beģ, bædagōgi, es jau aizpērnajās marta īdās jūs gribēju nožņaugt!).
kamēr izvēlējos pastkarti vēstījumam nākotnei, jaunkundze uzrādīja savu burtrakstīšanas burtnīcu. – Galvenais, ka viņas pašas nemaz tā neraksta, – mazā pasūdzējās. manas roķeles sažņaudzās vēl ciešāki, un es ieslīgu tādā kā transā. atģidos šaisaulē pakāpeniski, tādēl atceros dažas no tām lietām, ko ar vistuviskāko pārliecību sadziedāju meitēnam. pizģec, karoče, tām učenēm, pardon my double scotch. |
|