| administracijasacīs |
Nov. 5th, 2013|05:42 pm |
1904. gadā gaisā jau sajuta ko tādu, ko īsti nevarēja noteikt. Bija kas tāds, kas vēstīja negaisu, vētru. Un valdība arvien vairāk rādija neuzticību pilsoņiem. Ļoti aizdomīgi skatijās arī uz kolportieriem. Jaunekļi ar velosipēdiem administracijas acīs jau bija īstie dumpinieki. Šur tur manija arī jaunekļus melnos krievu kreklos, izlaistus pāri biksēm un un pārsietus bumbuļjostu. Šie ziķeri parasti nēsāja garus matus, un seja arvien bija saviebta kā lielā naidā, bēdās, vai nopietnībā, – kas to nu lai tagad zin.
..
Lai gan socialdemokrati savos rakstos aizrāda, ka 1905. g. viņu partija pieaugusi līdz 10.000, patiesībā viņu iespaids Latvijas sētās bija mazs. Gan stiprākas saites tur bija laidis tautisks romantisms. Varbūt tam celms bija 60-os gados sākusies nacionalā kustība, tā sauktie jaunlatvieši. 1905. gada vasarā Latvijā revolucionaru kustība radās spontani, kā tīri nacionala kustība. Tai gāja līdzi saimnieks un kalps, graudnieks un rentnieks. Vārdu – socialdemokrats saprata kā dumpinieku, nemiernieku, tāpat kā bija iegājies vārds – boikots. Es pats dzirdēju kādā mītiņā strādnieku sakam: „Un kad boikotē, tad boikotē tā, ka vairs nekust.” To saprata kā piekaušanu, vai kā galīgu nosišanu. Un nav jau arī ko brīnīties, jo sazini, kur tādi vārdi rauti. Zini nu, ko katrs tāds ārzemju vārds nozīmē.
[Alfreds Kukurs seniōrs. Laimīgais: Kāda cilvēka stāsts. Rīgā, 1939.] |
|