| one hit a zero, and zero won |
Sep. 4th, 2012|10:01 am |
kādu strēķīti pirms rītausmas es sēdēju uz naudas steķīša, pīpāju mahorku un raudzījos Ilgu_ciema sieviešu cietuma ģenerālajā virzienā, domādams par Jāņa_vārtiem.
šo neidilli pārtrauca viens meitēns, dūšīgi pieklamzājot man klāt no abām pusēm, apķeroties ap kaklu un visādi citādi ielecot klēpī. konspektīvi un nekavējoši atstāstījusi savu sāpi un padalījusies acīmredzmajā nenoslēpumā, ka tik ļoti gribētos kādam patikt, meiča beidzot ielūkojās man zem kapuces un no izbīļa gandrīz pazaudēja savu horizontālo līdzsvaru. bet tu taču esi tik vecs. tik ļoti, ļoti vecs.
nē, māsiņ, es vienkārši esmu ārkārtīgi sens, godīgi atbildēju un pareģoju, ka viņai tūliņ piezvanīs tas, kuram viņa patiešām gribētu patikt. džinks-džinks, un viņa līksmi aizspurdza tumsā, ļaujot man nodot analīzes Likteņupes attekā, rāmi dungojot savu dzimšansdienas dziņģi:
A train went by as I ran out the door // The number on the engine was forty-four // I couldn't live like that no more // It was my birthday, I was forty-four |
|