| melnās pasakas, kčortubļin |
Jul. 19th, 2012|10:42 am |
paralēlklasē mācījās tāds Rūdolfs (vārds mānīgs), ar baigi lielo galvu un vispār prāvu ķermeni. futenē viņu vienmēr lika kastē – mēs bieži spēlējām uz roķenes vārtiem, kuros viņš proporcionāli aizņēma tādu pat kvadratūru kā Irbīte hoķa kārbā. bez šiem dotumiem fiziskajā kultūrā un sportā zēns ar īso un kodolīgo ģermāņu uzvārdu (kuram latviešu valodā vajadzētu veselas divas zilbes: ze un ķe) uzrādīja izcilas sekmes ķīmiskajā kultūrā un tās aplikācijās. ja es visas videnes ķīmijas grāmatas izlasīju garajā vasaras tenisa nometnē Lielupē pēc 8. klases beigšanas, tad Rūdis tam visam noteikti bija izbūries cauri 5 gadu vecumā. viendien viņš, piemēram, demonstrēja nosmulētu 12 lappušu rūtiņu burtnīcu, kurā smalki bija uzzīmējis, uzformulējis un aprakstījis pats savas ātōmbumbas konstrukciju. tādu, kas lieliski ievietojas rokas somā Diplomāts. tādas tolaik zināmās aprindās bija visai populāras. man arī veči kādā 6. klasē dzimenē uzdāvināja. ar lielāku kauna sajūtu es uz skolu laikam vairs nekad neesmu gājis. Rūdolfs savu diplomātu gan nesa lepni, kaut lempīgi. Bet vispār mēs visi viņu kaut nedaudz mīlējām, nu, tādā jahviskā izpratnē: cilvēku, kurš var vienu dienu atnākt uz skolu ar ātōmbumbu, kaut nedaudz Ir jāmīl. lai viņam nepareizās domas nesāk nākt galvā, kaut vai.
izlaiduma gada aprīļa nogalē mūs izsūtīja braucienā pretī pavasarim. atceros tikai, kā džeki, bažīgi raugoties padebešos, dzīvelīgi pārrunāja avāriju Černobiļas spēkstacijā, par kuru padomju trubas jau pāris dienas spītīgi cieta klusu. vienīgi Rūdis sarunā nepiedalījās, sēdēja maķenīt atstatu un rāmi locīja iekšā sviestmaizes ar doktordesu. tas mūs nedaudz nomierināja, taču apziņā draudzīgā ātomīnō tēlu sāka nomainīt nukleārais dēmōns. kuram ķepās vēl pa ducim kodolraķešu. tās jau ar' ar bērna prātu bija grūti saprast. nu, vot, nahujā ar tādu hujņu nodarboties?! nez, ko tagad Rūdis dara? BASFā strādā kaukādā vai NASĀ. lai viņam laba veselība.
dažus gadus vēlāk, kaukad starp berlīnes mūri un ceturto maiju, čoms piedāvāja vilinošu iespēju pārkurjerēt diplomātiņu ar nūkjulārām substancēm. tipa, no krievijas igaunijā jau nogādāts, bet vajag tālāk, nach Vaterland, tolaik vēl VFR. es čota nomīzu. lai arī pretējā svaru kausā bez all expenses paid ceļojuma karājās sviestmaizes ar doktordesu līdz, kā man šķita, mūža galam. bet cik pamatotas bija manas bažas? lūk, vakar noskatījos vidējo ar Geilenu Vinzōru The Nuclear Scare Scam, un šodien vēl A Free Nuclear Economy, un vairs neesmu tik drošs. derētu ar Rūdi pakonsultēties.
pagaidām skatos dabas pārraidi Chernobyl Reclaimed: An Animal Takeover, ar izslēgtu skaņu. |
|