| paliekam būt, vējiņi |
Jul. 10th, 2012|12:11 am |
no kaņepes skan modernās sarunas, laikam usnīte piekļuvusi pie ruļļa.
šopēcpusdien izzvanījos un izklauvējos pie Mājas svētības, līdz Vlads norādīja, ka darba laiks sākoties tikai uoterdien, kā pats iecirtis akmenī.
šopēcpusdien izrunājos ar meitu un domās komplementēju viņas glīto kleitu.
šopēcpusdien kombainieris iemija sienu pret zāli, un tumšie viduslaiki izrādījās gaismas vāli.
šovakar renesanse mija rokas, bet mazā mija geju bārā ķēra spokus. namatēvs naidniekam uz kalnu pārejas izrakstīja labdienas un zāles pret caurvēju.
šovakar draugs atnesa pudeli ūdens. ne viss, kas peld, ir sūdens, teica susuriņš, ielienot caurlijušā zārdā pie mumiņa un kopiski pavadot laiku līdz rītausmai kauliņu spēlē.
laiku laikam nevar zināt. laiku laikam var tikai būt.
~beidzas piepēži. tāp[at kā mēs |
|