| ar iesmu par dzīvi |
May. 17th, 2012|12:12 pm |
vakar sē∂ēju aņķikā uz grīdas pie dzejas kaudzes, blenzu slaidos burtos un vispār domāju par labo, kad pagrabiņā ietraucās satraukts jaunēklis, kurš tikko intertīklā krieviski bij izlasījis dažas rindkopas no Gurdžījeva un pa galvu pa kaklu meties ķemmēt grāmatbodes, lai uzietu kādu Georgija Ivānoviča tulkojumu latviski. sajūsmā bira frāzes: itkābūtuvakarrakstīts, runātiešiuzmani un tādā nemierīgā garā. nē, nu, zvēru pie MadamBļatackas, kamēr mēs neiemācīsimies runāt viens ar otru, mums nepalīdzēs ne ķīļa raksti, ne ajPada telefōngrāmata, ne tie kalpa likumi, ne tā Kunga lūgšana.
rakstītais vārds, lai cik glīši samaketēts, allaž paliks vien mayiņa, ēnas uz sienām.
divi pelēni sēž aiz kastes.
atsiesim astes.
runātais vārds vēl ir dzīvs. rakstītais ir sasiets. |
|