| naktsmiers, trīs labas lietas no teletaipa lentes |
Apr. 28th, 2012|11:42 am |
tā nu bij sanācis, ka šonakt izlēmu izgulēties.
gygy. Dies nedod cilvēkam domāt, lai Diesam viss jāpārtaisa.
apmēram pusotru stundu pēc saldas iemigšanas mani caur ilgstošu telefōna un durvju zvana pogas spaidīšanu uzbudināja divi tuvi radinieki. ielaidu viņus iekšā un, šķiet, visai ātri parubījos. pēc pāris stundām, tā sauktajā nakts vidū, zvanīja draugs un lietišķi apvaicājās, vai es nepateiktu, kur uz sitienu varētu dabūt specifiskus dragus. samērā godīgi atbildēju, ka nezinu, bet iemigt kādu strēķīti nevarēju. un, visbeidzot, saldam rīta sapnītim pa vidu atkal izmisīgi iegaudojās durvu zvans: nuffpestū, es pielecu kājās un niknā riksī pliks kā puškins vēru dooris, lai noskaitītu ja pomņu čudnoje mgnaveņje, kagda vy nax sjebaļi vsje, a tur priekšā tāda glīta blondīnīte, sniedz man zīmuli un uzaicina parakstīties. man telegramma! tele-kaslūdzu? es pēdējo telegrammu saņēmu pirms 22 gadiem Oslō pievārtē. mani namavecāki toreiz bij pagalam izmisuši, jo jau tai laikā tai zemē tē-grammas sūtīja tikai, lai paziņotu par pēkšņu nāves gadījumu ģimenē, un bija pagalam izbrīnīti, kad uzzināja, ka tas ir apsveikums dzimšanas dienā.
izgulēšos šonakt.
varbūt. |
|