|
Mar. 11th, 2012|05:03 pm |
nē, sanskritu ne. vienu no indiešu raksta veidiem/sistēmām, kas patlaban (nu jau gadus 150) asociējas ar sanskritu un hindī.
piedod, on-line pulciņ, es vakar atgāju no cibas. lūkošu atbildēt post-faktumā.
par vedāngu džjotišu man ir nulles ziņu, tur tu pati man visko varētu samācīt.
doma bij apskatīt stratēģijas, kā vispābā pietuvoties nepazīstamiem rakstiem, ņemot devanāgarī par piemēru. un, ja tev te nāktu talkā džjotiša vai džā, ļoti labi.
devanāgarī vairākiem „burtiem” ir paralēlformas. viens no šādiem gadījumiem ir patskanis a un tā atvasinājumi (ā, o & au):
man tas „modernais” ā-un-tā-tālāk arī patīk bišku labāk. vieglāk arī lasās, jo „trijnieciņš” grafiski tad rezervēts tieši ā-un-tā-atvasinājumiem (cipars 3 ir ar astīti: ३), kamēr klasisko „četrinieku” iesācējs viegli varēja sajaukt ar kādu pē प ligatūru.
enīvējā. jebkurš mnemōnisks kruķītis var būt labs. tam galīgi nav jābūt pareizam/etimolōģiskam/vēsturiskam vai kommūnistiskam. man, par provi, tā astīte aiz ligatūras ॐ 3nieciņa atgādināja vienu no arābu emm variantiem. tie ceļi ir daudz un dažādi. šanī, šaktī un jōgandī.
jauku svētdieniņ un citreiz nāc ciemā. mums bez meitenēm nav uzrāviena ;)
|
|