| parkubiku? parrubiku! |
Sep. 17th, 2011|09:42 pm |
aizstaigāju, tātacs, šodieniņ uz savu veco skolu iemest. urnā.
biju domājis izlaist to trādirīdi, bet kāds internāta mēdijs mani ap 12tiem pamodināja ar Rubika bildi jau pieminētajā vidusskolā, kurā es, citstarp, olimpiskajā, afgāniskajā 80tajā esmu stāvējis pionieru kaklauta žņaugos goda sardzē pie urnas un noraudzījies, lai kolchoznieki un darbaļaudis godam pilda savus labākos konstitucionālos pienākumus. aizgāju, izdarījos un, iekams pamest sirmos mūrus, brīdi uzkavējos vecajā ēdamzālē... bļinčikibarančiki, cik tā tomēr ir maziņa! es no bērnības atceros kaut kādu gigantisku kartupeļu putras okeānu, a te — maza, necila ustabeņa, pāris galdu, da i viens otrs beņķītis. labi vien, ka aizkavējos atmiņās, jo tādējādi pie izejas saskrējos ar vecu skolasbiedru, bundzenieku Olafu. patērzējām pāris kvartālu garumā itin sirsnīgi un šķīrāmies ar siltu rokasspiedienu. es pat necentos vaicāt, vai viņš gadienā nav lauku bēniņos uzgājis to manu noklīdušo videnes pantiņu kladīti. patīkami, ka man šodien kājās bij tikpat cauras džinsenes kā viņam šai klipā. neteikšu, ka baigais pārsteigums, bet patīkami. bez īpaša iemesla. |
|