| grīn-grīn-grāss of houm |
Sep. 15th, 2011|03:42 pm |
Latgaļu svētkos tiešām būšu norāvis Janīnas Kursītes vārdā nosaukto vīrusu, viss iekšā sīc un sten — jānolien uz brīdi pagrīdē zem segas un jāpaprocesē pēdīgajās dienās piedzīvotais.
vakar plauktā atradu kopš bērnības neredzēto Aleksandra Grīna Zaigojošo pasauli un ar prieku izlasīju vairākus romantiskus stāstiņus. runa, protams, ir par poļu/baltkrievu/krievu Grīnu, nevis pašmāju Aleksandru (Jēkabu), no kura es labprāt izlasītu Ievadu skuķkopībā, 1925.
pieturoties pie Grīnu tēmas, vakar metu uz pirkstiem, vai dominikai uzvārds ir ar garo vai īso ī, bet aizvakar Takā Kronbergs stāstīja par Ervīnu Grīnu, kurš pieņēma Riharda Rīdzenieka pseidonīmu (viltvārdu), lai patvertos no tēva un tēvoča, rakstnieku Jāņa un Aleksandra, zaigojošās pasaules.
bet, atgriežoties pie poļu/baltkrievu/krievu Grīna, tikko nolēmu paslinkot (acis sūrst no vīrusa un darba) — nolūrēšu 1984. gada Zaigojošās pasaules ekranizāciju. izlasīju sūdīgu recenziju, tad jau būs laba. galu galā, galvenajā sieviešlomā Rūnu attēlo Ilze Liepa, bet viņas tēvu-oligarhu sauc Saddī Daugavietis (nevis Māris Grīns). savukārt, galvenais varonis ir dooora Drūds, un viņam patīk lidot (bez biļetēm un airBlatic, gluži kā man). vienvārdsakot, aspridzinu Pepsī skārdenīti un sāku lūrēt titrus. ne seriālus, ne filmas nesmu skatījies kopš maija. labu veselību un vispār la heimu! |
|