|
Aug. 30th, 2011|10:34 pm |
|
mums te kaimiņi no ikauņiem iegādājušies medību suni, kas rītos mēdz auļot pa tuvīnajām pļavām. saucot par Laskī. sākumā, igauņu leģendu nedzirdējis, nospriedu, ka saimniekiem savulaik paticis anzamblis Laskavijs Maijs, bet viendien mamma man biksta — nu, pasauc, pasauc sunīti igauniski, pasaki viņam kaut kaut ko, lai saprot [jo viņš mūsu latviskajām replikām, dabiski, veltīja precīzi nulli uzmanības] un izstāstīja par karstajām igauņu asinīm. parasti es dikti samulstu, kad man liek ne no šā, ne no tā da jebko pateikt kādā svešvalodā un labākajā gadījumā cenšos iztēloties, kā maōriski būtu „atšujieties, bļin”, bet šoreiz gan bez liekas minstināšanās mammai par prieku kaut ko mazsakarīgu uzķērcu suņam, kurš teju 100 metrus no mums trenkāja taureņus un spārdīja kurmjus. redzi, mammu — bezjēgā! - jau gribēju teikt, kad suns lidojumā savērpās par deviņsimts grādiem un ar bāskerviļu radenieka cienīgu dedzīgumu metās mūsu žoga virzienā. drīz vien tapa pilnīgi skaidrs, ka kaut kas tajā melōdijā, kaut kas tajos vārdos viņam atgādināja ko siltu un mīļu, un bērnībšķīgu. un tagad man kaimiņos ir ārzemju draugs. saki vēl, ka nav vērts mācīties svešvalodas. |
|