| Pēters Brūveris |
Jul. 20th, 2011|10:42 pm |
Epitāfija Manam Laikabiedram
(1940—1985)
viņš bija gauži vientuļš
un paņēma sev par brāli
ikdienas pāli
viņš nebija ļoti ļauns
nerija bērnus kā Krons
viņam izlauzās sajūsmas gārdziens kad rīklē
noguldza kārtējais odekolons
viņš bija slinks
nepiedalījās sovhozu augšupejā
viņam bija ar violetām ilgām
tonēta seja
viņš nesacerēja
denunciācijas nedz dzejas
un viņš neizvaroja nevienu
jo bija nodzertas spējas
viņš neuzbāzās Ārlietu ministrijā
lai tam izsniegtu vīzu uz Romu
viņš ceļoja perfekti iepazīstot
visas pilsētas vārtu rūmes
viņš nestrādāja
sabiedriski derīgu darbu
toties papildināja rakstnieku leksiku
ar ielas žargonu sulīgu skarbu
nāvei viņš tomēr patika
un viņa tam atdevās ne jau izgāztuvē
kur dažādas smirdīgas vielas
bet pašā pilsētas sirdī
pašā centrā uz galvenās
Ļeņina ielas
——————————————————
es skatījos kā iz viņa mutes
div dvēseles div zilas strūkliņas stīdz
viņš aizceļoja uz gaišo komunisma tāli
brāli pāli
paņēmis mūžīgi mūžos sev līdz
āmen |
|