|
Mar. 8th, 2011|11:59 am |
tikko pārnācu, sapratu, ka ziedus aizmirsu.
acīmredzot neviens neuzrunāja.
ā, atceros — uzrunāja gan, tikai tas nebija puķu pušķis, bet piemājas maximas kasiere.
ikdienā viņu grūti nosaukt par glītu (da i, vai ta' vajag?), taču šodien viņa arī savā korporatīvajā supermārketa uzsvārcī izskatījās apbrīnojami piemīlīga. nezinu, vai viņa ir mana Latvijas ceļojuma laikā piedalījusies kādā vietējā Pārvērtību šovā vai iemīlējusies poļu viesstādniekā, taču vairs nepagalam neatgādināja to, būsim godīgi, nelaimes kaudzi aiz kases aparāta, kuru pazinu iepriekš.
kad sieviete staro, man, baurim, grūti pateikt, vai tur galvenā loma makijāžas vai mīlestības atklāšanā, taču nepateikt to vienkārši nevar pat tik izcili muļķi kā vīrieši.
saņemot alikumu no cēnera, es sazvērnieciski piemiedzu ar kreiso, uz ko darbiniece, kuru rotāja lielu krūšu nozīmīte "HELENA", dievīgi sacēla bagātīgi iekrāšļoto uzacu loku augšup un aplaida acābolus pa tik izteiksmīgu riņķi, ka skaidri dzirdēju Bābeļzivs tulkojumu: ja tu, vecīt, zinātu, cik man šobrīd ir labi un cik man šobrīd ir pō. un skaidri redzēju viņas maigi masīvo kaklu, kas netērēja laiku un sākās taisnā tangentē tieši no zoda, no vienas vietas nosētu svaigiem skūpstiem.
Viņa šodien ir Holandes karaliene, a jūs te apspriežat kaukādus minetus zem kases paparāta.
|
|