| trū stōrī, azimutes tenkas |
Feb. 24th, 2011|07:42 pm |
ālieņi mani abduktēja tikai vienreiz, 1984. gada vasarā. Lielupes kortos spēlēju Dināmō atklātā čempja pirmajā kārtā ar kaukādu ukraini vai gruzīnu (vārds izmainīts). otrā seta beigās ar svecīti apspēlēju pie tīkla izskrējušo bruņinieku un pats metos tīklup, taču parāvos debesīs. ārsts un pārējie dīkdieņi-vasarnieki vēlāk apgalvoja, ka esot dabūjis saules dooorienu, kam neiebildu, jo īsti nezināju, kādā valodā jārunā. spēli pabeidzām — es pat neatceros, kas uzvarēja, tas galīgi vairs nebija svarīgi. es vienkārši taščījos no pieredzes un atgriešanās, visumā.
šo gadījumu biju dziļi sublimējis. kopš tās dienas to biju atcerējies vien vienreiz — kad ar draugu kopmītņu pirtī katrs apēdām pa vairākiem gramiem haša, uzkožot markas un turpat uz vietas spēlējām galda tenisu ar amerikāņu futbōla noteikumiem. arī toreiz nebija svarīgi, kurš uzvarēs. svarīga bija spēle, nevis sān-censība.
šodien izgājušo dienu notikumus atcerējos ar jaunu spēku. trīs labas lietas. vairāk es to nekad neatcerēšos, un šis ir mans pēdējais solījums jums. |
|