|
Dec. 30th, 2010|02:24 pm |
viena no manām mīļākajām anekdōtēm ir par zaķīti un pūķi. savu tēti es mīlu kaut vai tikai tāpēc, ka viņš man to bērnībā animēti un ticami izstāstīja:
kādu nejauku dienu mežā uzrodas briesmīgs pūķis un liek visiem nākt pie šā uz reģistrāciju.
kā tirānam neklausīsi ārprātīgam — visi zvēri sarodas ar' uz skuju paklāja. sēž nezvērs stundām, izlaidies deleģētā zvilnī, pieraksta kladītē restotā ik dvēseles vārdu un iepretī, kurdien un cikos nākt uz apēšanu. man taču jāēd ir, piekritīsiet? labsidrīgi apvaicājas pašieceltais zvēŗu tiesību priekšstāvis, un zvēri pamāja: ar galvām un knābjiem, ar astēm un spārniem. vienīgi zaķītis nepamāj, jo ir mēreni nomīzis un dreb visās savās liesās miesās. viņam akurāt izkristis pēdējam nākt tiesas priekšā. tā, začīt, — frivōli iedūdojas meža asinsrites pavēlnieks. tevi es paņemšu uzkodām rīt pie lenča tiesas, pēc zebras un auškāpa*. a pa tam lāgam visi zvēri izklīduši kur kurais. pēdējos sapņus īstenot. tā nu pāvs ņem gaili pie olām. briedis kniebj alni uz kraujas malas. vāverīte dirš uz riekstiem. neviens i nedzird, kā zaķītis pavaicā — a drīkst nenākt? drīkst, un izsvītro satraps garausi no švondlera listes.
_________
* - šito tu nezini, tas tāds interesants zvērs, dzīvo celmos. ar slavenajiem Auškāpiem un citiem ārpusmeža lopiem sakars vien nejaušs. |
|