| viņdieniņ, vaidieviņ |
Dec. 7th, 2010|02:42 pm |
viņdieniņ pie vakarspuses aizslāju līdz kafejnīci Zilā jūra. biju nobriedis saturīgai sarunai par Deivisa kausa finālu (un Ratkō Mladiča dēkām) ar serbu puisi, kas tur ikdienā nīkst aiz letes. nesanāca — serbam bija brīvvakars, un viņa vietā, kā zvirbulēni satupuši bariņā ap bāriņu, sēdēja viens pusducis arābu terōristu, kā tagad ir modīgi un politkorekti izteikties. tiesa, arābu pašu starp viņiem, šķiet, nebija — pārsvarā magribieši, viens turks un viens, visdrīzāk, somālis vai vienkārši pirāts. arī ar terōrismu zeļļi ikdienā neticuka nodarbojas, lai gan, pamanījuši svaigas bālģīmja asinis, saausījās, saskatījās un izraisīja t.s. neveiklo klusumu. es stāvēju plāniņa vidū, vikas villas šallē ietinies, un pārliecinoši stulbi smaidīju. kopš pirmā sniega izkrišanas labās kājas kurpē, caur portālu zolē, nekavējoties nokļūst mitrums. kamēr eju līdz blakus šķērsieliņai, gumijas pumpītis ar katru soli neatslābstoši turpina pumpēt agresīvs. ieliņas vidū es apstājos, izlasu kādu no dzejoļiem, kas tur augu diennakti tiek laisti gaismas avīzes formātā, un žļak-šņak-žļak-šņak, turpinu ceļu uz Zilo jūru. ak, pareizi, es jau biju atnācis. klusums, tātad, neērts. bet stāvu pārliecinoši. visvairāk pārliecības nāk no labās pēdas saskares ar elementiem, ar mūžīgo okekrānu.
— Šalom! nodzied bārmenis, un piesēdētāji apstiprinoši iespurdzas.
— Ah, ņifiga sebe, nodomāju es, un stingrākai pārliecībai nesteidzīgi atveru pleca somu un tveru pēc bībeles.
Un vēl plašāki smaidu, jo bībele man ģeldīga līdzi paķērusies. Lūk, mīļu aci nobraucu muguriņu:
lūk, sānu gaisā pazibinu:
tad atklāju tiem vāku vāku, Krišnas disku, čūskas cisku:
klusumā un globālā mierā paņēmu kāsīti un aizgāju mācīties jaunos vārdiņus blakus istabā. šodien jāpārbauda, cik atceros. |
|