| suvenīrkartiņa no septiņdesmitajiem, kamīna gaismā |
Nov. 18th, 2010|10:10 am |
|
tēva krusttēvam bija Aleksandrs vārdā. 18. novembrī mamma mani allaž glīti saposa, un mēs braucām svinēt Sašonkoļa vārdadienu. cilvēku tur bija ka biezs, gandrīz kā bērnudārzā, kurš man riebās. Sašonkas mājā gan man patika. tiklīdz biju piestūmis māgu ar visādiem gardumiem, paķēru pāris gabaliņus neprātīgi garšīgā kriņģeļa un šmaucu augšā pa trepēm uz otro stāvu, kur reti ieklīda kāds no citiem svinētājiem. tur bija steļļistaba ar paklājiem un gobulēniem, onkas guļamistaba ar šaha žurnālu grēdām, bet vairākas istabas bija pilnas ar saldo ēdienu — vecām grāmatām. es tur sēdēju stundām, tik pa reizei papildinot kriņģeļa un limonādes krājumus un nokārtojoties. mazmājiņa atradās blakus trepēm, kas veda uz pagrabu. sīkajiem vakara gaitā uz brīdi ieeja tika liegta, kas, dabiski, rosināja ziņkāri. klusiņām nolavījos pa riņķveida kāpnēm lejup un no kakta lūkoju, kā sirmie vīri savādām, krāsainām cepurītēm galvās un alus kausiem rokās dzied Dievs, svētī Latviju. |
|