| ninety von one |
Nov. 10th, 2010|12:00 pm |
es tik reti lasu norvēģiski, ka šodien rīta cēlienu pavadīju, šķirstot norvēģu preses lappuses. taciņa ierastā: Aftenposten (buržuji), Klassekampen (lumpens) un Morgenbladet, kurā allažiņ var atrast ko labu kultūras laukā. šoreiz domas rosināja vairākcēlienu debate par postmodernismu starp medicīnas profesōru Stīgu Frēlanu un antropolōģijas profesōru Tomasu Hilanu Dilanu Ēriksenu. vakar pieķēros pārlasīt viņa '93. gada Kultūrterōrismu. tai gadā Tomass, šķiet, kļuva par jaunāko profesōru Oslō Universitātes vēsturē. universitātes pilsētiņā slaikais jaunietis bija viegli pamanāms arī pirms profesūras — viņu parasti pavadīja smuku studenšu eskorts un skaudīgi zeļļu skatieni.
vēl pamanīju garām palaistu vēsti par Janājeva nāvi. paskat, gandrīz 20 gadus pēc puča novilcis.
bez čītošanas atminēju Trīru, lai gan par to graduācijas darbu iepriekš nebiju dzirdējis. skatījos 91. gada vasarā norvēģu tēvē — rāda simpātiski lecīgu keksu mellā ādas jakā Kannu preses konferencē.
a kāpēc jums fon uzvārdā? a tāpēc, ka smukāk.
drīz vien nolūrēju Eirōpu, afigēju, bet tad sākās dienvidslāvu karš.
tai pat vasarā tai pat norvēģu tēvē noskatījos interviju ar Viljamu Gibsōnu. trubā atronu mazu gabaliņu, bet stāsts par nākotni, kas jau ir notikusi, un Viktōrijas laikmeta makintošu tur ir gan. |
|