| līxmēsimies, igitur, bikcus dikcus |
Nov. 6th, 2010|01:42 am |
pārbraucu slapš līdz ānītim un čukčukbānītim, līksmā prātā. ilgi piņķerējos ap ričuku un klausījos, par ko jaunātne runā uz balkōna iepretim. ātri tēju, dušu pēc kāsīša. a jaunatne, holandiešu meičas paskatā runā, lūk, ko: man šobrīd nav džeka, tāpēc es meklēju puisi ar riktīgi lielām lūpām. holandiešu anglene ir smieklīga, nākamā aiz dāņu, tāpēc , teiksim, vietējie polismeņunvomeņi nelabprāt pāriet uz angleni, jo ar muguras smadzenēm jūt, ka pakāsīs autoritāti. I’m looking voor a guy with reely bick lips, viņa saka un iemalko no prāvas glāzes. big dee-icks? nožegojas 70°os sasvēries stāvs. no! bick leeps! ok, bick dicks too, but first bick lips. mans infrasarkanais tēmeklis uz balkōna saskaita kopsummā trīs līgojošos stāvus, kas tumsā klusu īd un, sakniebuši lūpas plānā svītriņā, cenšas nevemt. only bick diks there, baby, nodomāju un ievēroju, ka esmu pamatīgi notriepis rokas ar ķēdes eļļu. tēja! varētu jau aiziet iepazīties ar kaimiņieni, bet es šodienai jūtos programmu izpildījis, jo pusstundu iepriekš sakoļīju simpatisku zaķi uz randiņu. viss sākās tā:
koncerts Trōpu muzejā bija lielisks. bišķ jau pompōzas tās telpas, varēja atrast kaut ko cilvēcīgāku, tad arī biļetes būtu uz pusi lētākas, bet tas piedzīvojums bij vērts katru feniņu. divi koncerti vienā ne vienmēr ir tas veiksmīgākais risinājums — nepagūsti lāga iznirt no vienas pasaules, kad iebliež nākamā. pirmās bija meitenes no irāņu seksteta, iespējams, vienīgā sieviešu muzikālā kolektīva valstī, jo pašdarbnieciska un subversīva bezvīriešu mūzicēšana tagadiņ esot noliegta ar likumu, kā runā. nekas, ja amerikāņu dicki neizdarīs katastrofālu muļķību, tad gan jau uz ass Ķīna-Turcija vairums zaļā karoga valstu šai jautājumā un gana daudzos citos palēnām konverģēs Turcijas virzienā ar zena piesitienu. un brauks meitenes neslapstoties turnejās. bet, nu, paklau — kādas beibes! visas sešas. vietējie skuķi man īsti neiekrīt smeķī, visas feinās izrādās ārzemnieces. tāpēc man žoklis ir atkāries OM pōzā, vēl pirms meitenes lakatos (bet katra savā sējumā) ķeras pie saviem instrumentiem, vokālos ieskaitot. vienai spulgacei vēlāk, ņipri rībinot pa biķerveida bundziņu, tas lakatiņš pa milimetram slīdēja uz pakauša pusi, neprātīgi erōtiski. dziedājums irānietēm biezs un aizgūtnēm lēkājošs, žēlabains gana un galā reibinoši līksms, kamēr uzbeku dziedātāja Munožata Julčījeva, kura savulaikno ōperas skatuves pārlēca uz tautas mūziku. Ōpītis brīdināja, ka pirmā, irāņu, daļa būs liriskā, bet otrā — puff, un viņš aizšāva ar dūri man gar ausi, kamēr es atcerējos dažu labu uzbeku dūri, kas armijas laikā gan trāpīja mērķī. Tā arī Munožata, iesit ar skaņu viļņiem. per aspera ad astra mille mega hercos. vārdu sakot viss tāds pacilāts un izpurināts uz labu laimi līkumoju lietū.
oppā! lūk, arī līgaviņa pārnākusi no savas ballītes, uztaisīs uzkodas un noskatīsies V for Vendetta.
par smuko zaķi es rītā tad. šķiroties viņa teica: see you in the church tomorrow. es ar viņu divos piegājienos biju pārmijis padsmit teikumus. turklāt pats nemaz neaicināju. turklāt man bija trīs konkurenti (lohi, tūristi, lai gan viens foršs), turklāt man uz zoda, mājā ienācis pamanīju, ir pelēka eļļas švīka, kas diemžēl, kā teiktu Mājas dakteris, nav konsistents ar svaigajiem traipiem uz rokām. mūli būšu nošmucējis jau pie muzeja. see you in the church tomorow. piecās minūtēs, jaunieši. now, how cool is dat? |
|