| calen-dooora |
Oct. 1st, 2010|01:36 pm |
tekošu nāsi, kraukšķīgu kaklu un sāpošu pauri atdarīju kalendārā divus gadus vecu pukstu, no kura iedvesmoties kārtējam dzīvesvietas meklēšanas mēģinājumam. te viss manās pa stundām, vairs neko nevar saprast. kur mēs būsim šovakar, kur rīt, kur galvu nolikt un tādā viegli tracinošā garā.
uz Hāgu — atdot savu aizsmakušo balsi — rīt diezin vai braukšu. vilciena biļete prasītu ap pusi no visiem šobrīd pieejamajiem finansu resursiem un iecirstu robu arī trahejā un bronhos.
katram gadienam ieskatījos t.s. Vienotības sarakstā, ieraudzīju veselu vienu cilvēku, par ko gribētu balsot (ā, nu vēl tas sirmais vēstnieks moška, bet tīri respekta pēc).
žēl, vienvārdsakot. es parasti uz tām teātra biļešu kasēm parakstīties esmu gājis… vakar pat centos dzīvesbriedeni pierunāt, sak, aizlaižam līdz Hāgai, pastaigāsim gar kādu grāvjmalu, paostīsim līmi ja, smīnus |
|