| Svinīgi |
Apr. 18th, 2010|09:42 am |
Mīļās Lauras. Jūs abas būtu pelnījušas pa atsevišķam sveicienam, tak esmu [mež-] āzis un sūtu vieno kopējo, kas man, par jums domājot, nāk prātā — UB 1970. gada dzejolīti, kas (līdztekus Vācieša man ir zirgs, kas naktī dzied) man bija mīļš un mulsinošs vēl labu strēķi, pirms Pērkons to iemūžināja. Jums katrai pa kāpai! :***
PIEMINEKLIS KAZAI
Bija silta Dieva diena, un uz zemes bija jauki.
Bet kaza kāpa debesīs.
Cik reizes Dievs nogrūda, tik kaza atkal kāpa.
Arāji apstājās,
laiks apstājās,
kaza kāpa.
Simts gadu pagāja,
tūkstoš pagāja,
kāpa.
Tas ir tas piemineklis.
Re kur kāpj debesīs.
|
|