|
Mar. 10th, 2010|01:10 pm |
es arī nezināju. un apgalvot negrasos ko uzzinājis esam.
bet vakar es lasīju, un smaidīju un raudīju*.
dalīts prieks, protams, ir divkāršs, bet man pietiek ar manu paša. tu neņemsi ļaunā, es zinu.
neņemtos apgalvot, ka augstāk norādītā ir super-duper dzeja, ko būtu vērts tetovēt uz sava liemeņa vai mājas lieveņa. man dzeja kā žanrs, prasti (un šīm gadījumam īpaši pārspīlēti) izsakoties, riebjas. tieši tādēļ biju drusku pārsteigts, kad rūpīgi un spartiski atlasītajā kastē ar šurp līdzņemajamām grāmatām ~ ¼ bija panti. aspirīna vietā. dum spirō, sperō. ha! šo es vienreiz (78. lpp.) pārveidoju par dum spirō, inspiror. vēl tagad bail Ķemerei vai viņas ekvivalentam apvaicāties, vai neesmu izblamējies :)
bet atpakaļ pie dzejas. vēl es piefiksēju, ka visu izvēlēto krājumu autōri man ir bijuši, mazākais, labi sarunu biedri t.s. reālajā dzīvē. vienvārdsakot, biju paņēmis līdzi iekonservētas sarunas [konversācijas], ko pēc vajadzības šķetināt ar cilvēkiem, kurus mīlu, tb. uzticos un atlaižu visus grēkus. man šobrīd mazmājiņā uz plauktiņa ir Jāņa Elsberga grāmatiņa, kuru tu, stāv atmiņā, reiz komentēji vēl skarbāk kā nu nezinu. man pietrūkst sarunu ar tevi. nu nezinu ir labs sākums.
____________
* – riju raudas |
|