| nedzērāja vakars |
Mar. 19th, 2009|01:12 pm |
|
vice vakar agri nolūza un es devos pakavēt laiku ar grāmatu uz labāko rajōna kāšopu, kas patīkamas sagadīšanās pēc atrodas pāri ielai. daudz gan lasīt nesanāca, jo uzsāku sarunu ar bārmeni, kurš, pabeidzis maiņu, spēlējās ar koka klucīšiem bāra letes apmeklētāju pusē. pacienāja mani ar pašaudzētu atraiknīti un aicināja uzspēlēt klucīšu spēli, kuru sauca ne ta džinga, ne ta džanga, lai gan bāra meita ar patīkamu dekoltē, kas mums pievienojās, to nosauca arī par mikādō. whatever. no tiem koka baļķēniem saslej torni un tad katrs pēc kārtas ņem no celtnes pa baļķītim laukā un ceļ tālāk, kamēr kādam samisās un struktūra sabrūk. dabūju dzirdēt komplimentus kā talantīgs first-taimeris, lai gan uz otrā torņa beigām man jau lēnām viss aizpeldēja, un no trešās es pieklājīgi atteicos, ar visnotaļ plānām ačelēm ieurbies grāmatā Language • Culture • Type. pavisam drīz piefiksēju, ka grāmata ir vēkšpēdus, taču nelikos traucēties un lappusi aizlasīju līdz galam. sējuma orientāciju nomainīju pāršķirot. lasīju par arābu raksta izcelsmi. autōrs, Toms Milo, dzīvo Amsterdamā. es sev nosolījos pie viņa ciemos agrāk nebraukt, iekams nebūšu cik necik pieklājīgi apguvis rakstību. nākamajā lappusē viss saplūda melnbaltu mežģīņu kruzuļos, un kādu laiku sēdēju pagalam nekustīgs. bārmenis mani pacienāja vēlreiz, un mēs atkal iegrimām, tiesa, nu jau daudz rimtākā sarunā līdz pat vieniem, kad bija laiks šķērsot ielu māju virzienā. tas puika bārā liek labu mūziku, viņš ir dzimis 89tajā, kad es pārnācu no krieviem. normāls vakars. |
|