| Maō dzen duns |
[Mar. 7th, 2020|09:42 pm] |
Norvēģijā nekārtības. šopēcpusdien ap saulrietu Oslō 30 persōnu grupa ar slēpēm navigējusi augšup pa Hedgehaugsveienu – burvīgu ielu ar ievērojamu reljefu. trīs nenoteiktas cilmes vīrieši arestēti par trans-sporta kustības traucēšanu.
mājās mieriņš. pavadīju dienu dārza darbos, vieglā dzenā. rīta pusē aizšāvu līdz hiperlielveikalam un novēroju, ka tajā apgrozās netipiski maz laikabiedru, turklāt visi bez maskām. pie vienīgās kases bija rinda pusotra cilvēka sastāvā (tētim grozā bez paikas bija arī dēlēns trīsgadnieks).
– nu, un ko tad šodien sēsim? ierunājās kasiere.
es jau pirmiņ pamanīju, ka viņa ar iepriekšējo klientu vispār nesasveicinājās un trīsgadnieks viņai arī šķita pie vienas vietas. pat nenosvēra. rokas viņai kustējās līgani, bet galvu viņa lāga nepacēla pat, tētim čeku izsniedzot.
nedaudz sašutu, kad viņa arī ar mani nesasveicinājās. aijkontakts uz zerō, bet nu tās rokas tiešām vijīgas, un manas kastītes aizpeld pa lenti.
– ko tad!? man tagad vajadzētu pirmajam sveicināties, vai?! – es saērcināts nodomāju un, iespējams, pat sasveicinos.
tālab jautājums par sēšanu pirmajā nanōsekundē mani uzvelk, un es jau dziros atcirst ko visai dzedru, kad pa bezsamaņu orgāniem iesit intonācijas vilnis, ar kuru jautājums uzdots. tā droši vien dzied sakuras zieds Kurzemes piekrastē.
es nekavējoties visu izstāstīju. par 9 bazilika šķirnēm, trim perillām, vjetnamiešu piparmētru un pūķa zāli.
– nu, tas i' labi! – viņa rezumēja un ķērās pie nākošā pacienta precēm.
viņa uz mani tā arī nepaskatījās. lūk, tas ir dzens! |
|
|