| do not let the Party grieve |
[Nov. 10th, 2019|06:42 pm] |
|
homebound |
|
|
| |
[Nov. 10th, 2019|07:42 pm] |
rīt Lāčplēša diena. skan jau smalki, lai gan man pilnīgi pietiek ar savām aptuveni 64ām dzimšanas dienām ik rotācijā.
te vienā šīrīta Lestenes viģikā ieraudzīju savu fizkultūras skolotāju.
augumā mēs viņu pāraugām vēl pionieru vecumā, bet no viņa mīza kā komjaunieši-basketbōlisti, tā komunistes-atturībnieces.
kā īpaši slimam man bija ārsta dots mandāts, kas atbrīvoja no fiziskās kultūras un sporta nodarbībām. Jānis Tīlmanis papīriem daudz neticēja.
– nākamreiz bez papīra paņem līdz sporta apavus! viņš nošņāca.
nākamnedēļā mēs skolas zālē spēlējām basketbōlu uz mazajiem groziem perpendikulā lielajam laukumam. atkāpjoties no uzbrukuma man salocījās potīte, kaut kas tur noskraukšķēja, un es paliku guļam.
– ko lūrat! jāizmet auts!, Tīlmanis noteica un, paņēmis mani pazotē, aiznesa uz savu kambari aiz durvīm sporta zāles tālajā stūrī. kad man vēlāk vecāko klašu skolēni vaicāja – nu, kā tur ir (jo tur neviens normāli netika ielaists), es attraucu ar nez kur sadzirdētu frāzi – viss kā pie cilvēkiem. bet norisinājās tur sekojošais:
— Au! es kviecu.
— Beidz kviekt! teica Tīlmanis.
viņam tai mazajā kambarī bija pašam savs spartisks sanitārais mezgls. točiņa ar izlietni.
— Tā, – viņš, aptaustījis manu locītavu, teica. — Liec to kāju podā un čurā dūšīgi virsū!
šodien par šādiem jociņiem liek cietumā uz trīsapus gadiem, ja vien tu neesi Epšteins. bet toreiz es pakļāvos auktoritātei un uzmīzu sev virsū karstu.
līdz mājām man bija 4 trolejbusa pieturas. tolaik vecākiem vēl netņēma bērnus, ja pēdējie paši spēja atrast ceļu mājup. pāri Valdemārenei/Gorkijenei es vēl objektīvi uzmanīgi pārkliboju (vēlāk šo triku bieži izmantoju lai palēninātu trafiku pārejai neparedzētās vietās), bet tālāk, pāri laukumam, kur mēs ar sētas čaļiem pirms skolas spēlējām hoķi vai futeni, aizspriņģoju kā nelabais.
mājās, padalījies ar muterīti, citstarp, dienas galvenajā notikumā, dabūju vēl vienu pārsteigumu:
— kā!? tu nezināji??
kādā no nākamajām dzīvēm manam tētim noteikti patrāpīsies dēls, kas ir spējīgs ar viņu runāt:
Matē
ja vien Lāčplēšdienā kas nemainīsies. |
|
|