| Breathe slow, the moment's at hand |
[Sep. 20th, 2019|07:07 am] |
vakar virpstarpē nogāju lejā uz sabiedriskajiem pienākumiem kultūras namā. nēsājoties ar kastēm, pie galdiņa pamanu pazīstamu ģitāristu melnkafijojam. mūs pirms neseniem gadiem viena pazīstama cibiņa sapazīstināja, lai iepazīstinām puisi ar mūsu advokāti, kura pirms 7 gadiem mūs ar miju izvilka no 7 gadiem aiz haštagiem. (savādi iedomāties, ka vienā paralēnā realitātē tikai pēc diviem mēnešiem nāksim laukā)
– klau, tu vispā zini, ko Džoāna [vārds mānīts] sastrādājusi?
kad pievakarē ar miju apmazgājām notikušo ar graķīti meskāla, tosts abiem izspruka identisks: Jaudīga beib'bī!
pagāšruden, šķiet, lasīju centralizētajā presē, ka viņas puikam sūnas sanākušas. neko prātīgāku nevarēju izfiškot kā aizsūtīt pastulbi uzmundrinošu īsziņu. pēc dienām desmit atnāca īsa un sirsnīga pateicība.
ja viņai uzticētu noorganizēt breksitu, viņa apčurātu divus pirkstus, un helovīns notiktu noteiktajā laikā. ja vajadzētu vinnēt eirovīzijā, viņa kaut vai ar juridiskiem argumentiem savāktu sev visus tos dix points.
vienā no mūsu tikšanās reizēm man pieleca, ka viņa taču ir tas mazais skuķēns no jaunākajām klasēm skolā. tas beidzot izskaidroja savādo labvēlību, kādu viņa no pirmās dienas pret mums izrādīja.
bija tik savādi vērot, kā viņa ar putām uz lūpām grauž realitātes dzelzsbetōnu ap mums un pēc tam ar tiem pašiem zobiem maigi aiz čupra izceļ mūs drošībā. reāla Amazōne, maķ naša.
un tad viņa ņem un apmēram skukas laikā ņem un norimst. pavisam.
Jaudīga beibe bija! paņēmu tikko Bietē 0,07 armaņjaka, lai gan neesmu drošs, kā tieši tas varētu ko mānīt. mēs aizvien drošībā, puika kolōnijā, mamma zem zemes.
Wall of Voodoo |
|
|