| Normāls džaiviņš '79 |
[Aug. 5th, 2019|02:42 pm] |
jums droška gan vārdi, gan meldija šķitīs šķebinoši, taču drošības labad der piezīmēt, ka tie abi jau iezīmē sistēmisku sabrukumu.
mēs to, dabiski, tolaik vēl nezinājām. mūs togad tikai pionieros uzņēma. toties es atceros, tieši kurš komjaunietis man ap rīklesgalu apsēja standartam līdzīgo priekšmetu.
līdzīgi kā es aizvien atminos tikko Rīgā ieklīdušu oktōbrēnu kaukur ellē no Slātavas, kuram skolas aktu zālē svaigo žņaugu uzliku es pats. viņš stostījās nedzirdēti uzjautrinošā mēlē, pinās vārdos un solījumos, jauca izelpu ar ieelpu, no kauna līda parketā un momentāni augšāmcēlās. viņš tagad ir milzīgs priekšnieks milzīgā reklāmas borģelē un neskaitāmu meitu tēvs, kamēr augstākminētais komjaunietis ir allaž izcils pelēkais kardenāls un gaišu joku melnais Pēteris. mums visiem trim uz doto brīdi dzīve ir izdevusies.
nav izslēgts, ka šie trīs jau iezīmē sistēmisku sabrukumu. to mēs vēl nezinām.
mēs reiz ar kaķi arām un nu ar diegiem aram. šito iedomājos, kad šorīt delfčeku maisā lasīju par Alxnīti. lielisks cilvēks. teicams izlūks. drausmīgi sūdīgs spiegs. (inuīti, ja tas šobrīd nav lamuvārds, beidzamos trīs teikumus apvienotu vienā vārdā, ko noslēgtu ar izskaņu –snieks).
rakstiet vēstules, viņš teica šķiroties pret rītu. visi smējās kā pirmoreiz |
|
|