| |
[Mar. 28th, 2019|10:42 am] |
Tā kā zila
Mētra silā,
Tā kā rauda
Meldros plīvo,
Un kā migla egļu gatvē
Dziedama
Papam ģimenes godos Vecmīlgrāvī pie lielā galda – vai iekštelpās, vai ārā – bija brīv spēlēt ģitāri un dziedāt, cik tik lien. Līda, jāteic, salīdzinoši daudz, un visi braši dziedāja līdzi, neraugoties uz repertuāra plašumu. Turklāt sencis performances laikā bija itin labs, kā tagadiņ teiktu, interlokutōrs – te paguva kādam ieliet vai ar aci palūgt, lai pašam pielej, te iekšējam jokam mazliet vārdus pamaina, te dziesmas vidū iespraucina kādu apšaubāma politkorektuma piesātinātu anekdōti. Bet tad bija pāris gabali, kurus viņš acīmredzami dziedāja pats sev. Nu, ne sev, bet riktīgā sevī. Iegājis tādā ambulatōrā somnambula ampluā. Zilajā dziesmā, par provi, ieskrienoties līdz Aleksandra Čaka sidrabotajai pulksteņķēdei, radītājs drebēja savādā basu falsetā. Ōmītes paaudze meklēja pēc nēzdodziņiem, kamēr mēs, kādi 3-10 knīpas un knēveļi labākajos ADHD gados, jau skrējām lejup pa Stiebreni uz Meldru ielu un tālāk uz Daučiņu. pamakšķerēt raudiņas meldros vai pagulēt uz muguras nosacīti zilajā Sarkandaugavas savienībā ar Likteņupi proper un draudzīgi raudzīties mūžzilajās bērnības debesīs.
apsveikumi biedrenēm cien.cibenēm redīsam un miligramētrai respektīvajos dātumos, dotumos un drosmēs. šīrīta rītarosme – jums!
mīkla ērgļu gatvē |
|
|
| |
[Mar. 28th, 2019|02:14 pm] |
nedaudz ziņu un pāris jaunumi.
NWNW |
|
|