| Kontrabanda Ragaciemā |
[Aug. 14th, 2018|04:42 pm] |
Pirmais no Ragaciema, uz vakaru pusi ap 8 verstu tālumā, ir jūrmalas Klapkalnu ciems. Vidusdaļa no viena ciema līdz otram apaugusi ar priežu mežu. Gājiens caur viņu vientulīgs un garlaicīgs, kamdēļ jūrmalnieki no seniem laikiem to sauc par «gauso jūdzi». Senos laikos ceļu garumi bijuši pavirši, pa daļai pat pēc acumēra apzīmēti, uzstādītie verstu stabi nopuvuši un nozuduši. Vecie pīpmaņi tālākos ceļojumos noieto gabalu vērojuši pēc izsmēķētiem pīpjiem, piem.: viens pīpis — 5 verstis, pusotra pīpja — jūdze, divi pīpji — 10 verstis.
Tālā Dundagas jūrā bijusi toreiz bagāta lesču zveja. Ragciemieši laivās braukuši turp, uzpirkuši svaigas lestes, veduši mājās un žāvējuši Rīgai.
Reiz viena radzinieku laiva zēģelējusi uz Dundagu pēc lestēm, un dažas jūdzes no ciema satikusi zēģelkuģi, kurš rāmā vēja dēļ gausi lievējis pret krastu, ar karodziņu to pieaicinājis un piedāvājis izcelt ap pusnakti malā, Cērkstes ceļa galā, gausjūdzē, kontrabandu, kur Tukuma bodnieki žīdi būšot jau pretim. Saruna veikusies, un ar dažādām preču kastēm, drānu pakām un tējas maisiņiem piekrauta pilna laiva. Kuģis, par izcēlumu samaksājis, aizgriezies selgā. Zvejnieki, krēslai uznākot, kavēdamies lēni virzījušies uz malas pusi, bet nevis uz Cērkstes ceļu, bet atpakaļ uz ciemu, pusnaktī nonākuši uz raga mežastūrī, steigā nesuši mantas pāri kāpām tuvējā mežā, un starp paeglīšiem glabājuši. Neviļus jūrmalā iznākdams, viens ciemietis to noskatījies, pateicis kaimiņam un abi steigušies turp, bet sievietes vēsti izpaudušas tālāk, kamdēļ drīzā laikā jau pusciems zinājis par notikumu. Ko pirmajie paspējuši ienest mežā, tūliņ citi slepeni nokampuši un aiznesuši. No Klapkalnciema puses ieraugot nākam vienu vīrieti un noturot to par zūkuru, uztraukumā daļa mantas mestas jūŗā, lai atvieglotu laivu un aizmuktu. Gājējs nav bijis zūkurs, un kad tas pagājis garām, mantas no jūras izzvejotas un ar vēl laivā palikušām aizvāktas un izdalītas. Drānu baķi izžāvēti, bet maisiņi ar cieti sapresētu tēju bijuši tikai no ārpuses apslapuši. Bez tam bijušas vēl dažādas citas mantas, pārpilnībā smukas porcelāna pīpju galviņas. Kad Ragmuižniekos bijušas kāzas, tad kāzinieki ar viņām gājuši sisties kā ar Lieldienu olām. Tiklīdz kādam galviņa sasista, tas tūliņ izvilcis no kabatas citu.
Pēc kāda laika zūkuri tomēr par notikušo saoduši un ar ciema policiju sākuši māju kratīšanu. Tad izcēlies liels jandāliņš. Kontrabandas mantas steigā glabājuši dārzu grāvju patiltēs, starp kartupeļu lakstiem un krūmājos, pat cukurgalvas ar reņģu žāvējamiem kokiem «šautriem» sadauzījuši un izmētājuši.
Divas kaimītes sarunājušās, un vienā svētdienas rītā uz Slokas baznīcu braucot, paņēmušas līdzi vienu tējas maisiņu, pēc dievkalpošanas pārdot Polmaņa bodē. Zirgu iebraucamā vietā piesējušas, tējas maisiņu ar sakšiņu apsegušas un gājušas baznīcā, bet iedamas ieraudzīušas, ka pa ielu nāk pretim zūkurs.
Domādamas, ka notiek kontrabandas meklēšana, pārbijušās, pustečus steigušās atpakaļ, tējas maisiņu ielingojušas cūku aizgaldā un iesteigušās baznīcā. Zūkurs aizgājis savu ceļu, bet kad kaimiņienes pēc dievkalpojuma iznākušas no baznīcas, maisiņu cūkas jau saplosījušas un tēju sabradājušas.
Nosūkājušās un bēdīgu sirdi braukušas mājā, viena otrai pārmezdama par skubināšanu sviest maisiņu aizgaldā.
[Jēkabs Štūlis. Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. Zemnieka Domas, Rīgā, 1937.] |
|
|
