| |
[Feb. 15th, 2017|09:09 am] |
atceļā no vizināšanās sauļrietā, piestāju pie Arēnas Rīga, kur puiši atstarojošas vadmalas svārkos jau riktēja barjeras un citus pūli organizējošus laidarus.
– heijā, vīri! kam ta' gatavojamies? hoķis šovakar?
– da nē, šovakar tas Dons, viņi novelk skābiem ģīmjiem, taču atplaukst pie nākošās sentences: Hoķis parīt!
– rokinroll, tad tiekamies, – es ātri sameloju, lai gan patlaban man jau vaļā rītdienas spēles biļešu paradīze un izvēlēts sēdeklis 10. rindas 101. vietā.
(Cikiņ, tu takš mums atkal študents – jums ar puiku 1/2cena, ja? saņemamies? abu komperenču pirmās vietas, raugoties no Antarktīdas - se maņjifiq!)
minoties mājup mēģināju saprast, a kāda vella pēc abi jaunskungi tā smaidīja mūsu ekspressarunas laikā. mīlīgi smaidīja, neaprēcot, tai pat laikā tu jūti, ka puiši pietur diafragmas, lai nesāktu zviegt… lieta tāda un apstākļi sekojoši, ka jau iepriekšējo izjājienu laikā mani bija līdzīgi apsmaidījušas dažādu gadagājumu dāmas. pirmajā reizē biju pārsteigts, otrajā – izbrīnīts, bet trešajā man jau sāka šķist, ka varbūt mani ir nelicenzēti rādījuši eirovīzijā. mistērija atrisinājās, kad pie pēdējā sarkanā krustojuma man dō aizšķērsoja dzimtais trešais trolejbuss un es, ne lūgts, ne īpaši aicināts, tā logā ieraudzīju savu atspulgu. man pretī raudzījās pilnīgi traks nenosakāma vecuma un dzimuma vīrietis, kura ševeļūra, vējā plivinoties, izlīdusi no kapuces, gaisā virs radījuma galvas veidoja milzīgas Brežņeva Uzacis. daļa no jums varētu nezināt, kaspiejoda tas ir, – pietiks, ja atzīšu, ka tas i' kaukass, no kā nedaudz baidos.
dienas vidū, pēc izbraukuma nr. 2, tai pat krustojumā aizsapņojies gandrīz nožāvos no vellera, turklāt gandrīz krītot, gandrīz norāvu sev līdz a. cien. lietotāju ābols. kurš, starp mums meitenēm runājot, izskatā un stājā ir kļuvis vēl vīrišķīgāks.
( parDon, plata bilde ) |
|
|