| 17 pirmspavasara mirkļi (18 minūtes pirms 18tā beigām) |
[Dec. 18th, 2016|11:42 pm] |
Īsos vārdos: negribas sev atņemt laiku, lienot tīklā, kur nu vēl citiem, to piepapildinot. Bet ciba šodien paklusa, un krietna cibiņa morālestētiskā un lokālpatriootiskā stāja prasa upuŗus, talāb - lai notiek. 17 mirkļus uzreiz ar man nesanāks iegrāmatot, tad vismaz sākam ar 0to.
(p)0. Daudz baltu vārdeņu lietotājam brālim Poo, visu kalibru un konfesiju mācītājiem un sensejiem, kā arī Krišjānim un Jēzum Kristum persoonīgi! Šovakar pirms saulrieta liedaga zaļums laistījās 6d dziļumā, kontrastā un luminiscencē. Tikai sausajā sezoonaa saulīte noriet tīrā apvārksnī, bet šis decembris, kā pirmais no sausajiem, pagadījies neierasti slapš. Un beidzot šovakar tīrais! Pat vietējie bija starā. Līgani īros pretim rietam, nenolaižot acu no saules un purpinot pātarus nosterus lejasflāmu augšsāmu dialektā. Atcerējos to kaligrāfu no Antiļu vai kādām tur Barbadosu salām, kurš ar praktisku piemēru skaidroja raksta ritmu: pēc viņa teoorijas mūki savās cellēs vai margrietiņu pļavās esot kaligrāfējuši un transskrīverējuši dziedot, tekstu rečitējot. Organizēti un plūstoši elpojot. Tad gaismas rats, kas šeit ir vīrišķā dzimtē, noripoja aiz bezgalīga un galos tomēr ieliekta horizonta, un varēja izplāties uz muguras un vērot dienvidblāzmas cienīgas uguņu rotaļas retajās mākoņu gubu rindās.Atvainojos par Upīša gada cienīgu ievadu, bet šīvakara krāsas bija no kategoorijas "tā vēl nebija bijis unparkomantasviss". Zināmā mērā situācijas krāšņumu raksturoja mazās mijas replika, piepeldot nepastarpinātā klātienē: -- paklau, tā Oomītes zāle nav biš psihodēliska?
Kaltētajiem ziediem nav ne vainas, visgodīgākā taizemīte, kas jelkad baudīta. Ja pirmajā vakarā mani uzmeta ar 3 par 15, tad divas dienas vēlāk jau ielu pārdevēja pieslīdēja pie mums āra kafenē un no vietējā Marļika paciņas izstūma 3 pa' 7. Šeit vietējā saleniece izravē dārzu un, sen vairs ne par ko nebrīnoties, ierēķina sev par darbu 30 par 7. (Kur ir mans kalkulaadoors, šis ir izdevīgs kurss). Ziediem, tātacs, nav ne vainas, bet dieniņa gan padevās saikoo un uz dēlī salaišanas robežas. Vairākkārt.
1.
15:42, visi laiki vietējie.
Pēc Mijas lūguma sensejs mūs ieved Fu Kvokas salas slavenajā zivju mērces darītavā. Ieejot angārā ar koka lielmucām, nāsi aizsit iemīļotais arooms, reizzināts ar transtūkstoš kubikmetriem. Paņēmām mājas virtuvei blašķīti, jaunavas lējuma un ar augstāko oktaanskaitli (svarīgs parametrs esot slāpekļa līmenis, mūsējam ir 43, kas ir augstākais humāni iespējamais) un pāris suvenīrus - jubilāram poo, jūzinzerei zin un vēl vellsziņviņkam.
Zinko, es paturpurpināšu rīt. Mika jau aizgāja uz paku, un es arī gribētu sākt ar sauli celties, kā sensejs Boo (vārds mainīts) un viņa draudzene, cilvēks-eņģelis vai otrādi. Es turklāt sasolījos vairs nestrēbt balzāmu. Paga, ledusskapī taču ir tas vietējais plastmasenes alus, iesalden-ierūktais, Mī takš nebūs visu izlakusi, varbūt paturpinu vēl šobaltdien.
Tās šnores apliek mucām nav no kanapes vai bambusa, vai elektrības vadiem. Boo rādīja dārzā vienu augu, kas aug resns, turklāt, atšķirībā no bambusa, tas praktiski neesot dobjš. Toties neticami lokans. To varot savērpt visvisādos Gordija mezglos un pangalaktiskās skrūvēs.
Neatvadāmies. |
|
|