| driskas no nepublicēta bruņinieku romāna, romijai |
[Aug. 6th, 2016|12:42 pm] |
ja Bārbaliņa savas vakardienas pārdomas būtu izlaiduse caur stīmu, viņa šorīt pamostos ja ne kā cibas miļonāre, tad sotaciņš jau nu gan šorīt būtu pieliekamajā. (Uzmanību! Alkohōla lietošana rīta agrumā ieteicama stipri homeōpātiskās dōzās)
steemcom
https://steem.io/SteemWhitePaper.pdf
klau, vai pastāv kāds īsceļa klikšķis, ar kura palīdzību cibā var atritināt visus kolapsētos komentārus uzreiz?
kamēr jūs štukojat atbildi, es te pats uz pusstundu aizdomājos, par barbalas pukstu jeb, nebaidīšos šo vārdu, dvēsles kliedzienu. daudz man tur burtiņu sanāktu, turklāt fiškas čūska aplam līkumota, tālab pašapmierināšos, citējot vien pēdējo frāzi:
– Igauņi arī savās cibās viens otru sauc par velkamistiem?
— Nē, viņiem tur dominē terviseksisti.
(Velkam! Uzvelkam gan! ar plato ǣ)
šonakt cerēju nogulēt vismaz 12 stundas, bet figuški. vecums nāk. pamodos pēc četrām stundām, tikpat saguris kā vakar. toties negaidīti atcerējos divus sapņus. pirmo jau aizmirsu, bet tas arī bija pilnīgi neticams, toties otrajā, pastaigājoties gar kalnu ezeru Norvēģijā, satiku divas sievietes, māti un meitu. vārds pa vārdam, izrādās, ka tas draušalīgi lieliskais medus, ko man nesen draugi iedāvināja, nāk no viņu dravas. izbiru komplimentos. un pamodos.
vakar, šķiet, es paliku stāstu parādā. nav jau diezkas, bet varbūt ka noder. arī runa par vienu tikšanos, lai gan ne pie kalnu ezera. uz šo dziļi azotē iestūķēto atmiņu mani pavedināja http://klab.lv/users/artis/1258618.html
90tā gada martā pēc pirmajiem diviem Norgē pavadītajiem mēnešiem es uz tikpat nedēļām ierados Rīgā, lai palīksmotu ar senajiem cīņu biedriem (mums bija iesauka „džimmīpuikas”, lai gan man ir aizdomas, ka Goris vai Ufō paši šo glaimojošo endonīmu izdomāja) un izzagtu no LU, kur skaitījos stud. iur., archīviem savu persōnīgo lietu ar visu dokumentu oriģināliem, jo biju izlēmis pamest šo viesmīlīgo zemi un skriet nopakaļ laimesputnam Oslō Unī.
pāris dienas krietni nodevuši pa bundžām, trešajā rītā attapos ne tikai bez sniega debesīs, bet arī jumta virs galvas. bijām palikuši divi vien ar brālēnu Krišu no Zvaigznīšu brīža. neraugoties uz to, ka man galvā bija karakula papaha, nejauki sala. kafejnīca Māksla vēl bija ciet, un visa Rīga tērpusies pē es kā pē pelēkā krāsā. nolēmām sasildīties viesnīcas Latvija valūtas bārā, 2. stāvā. mazā tādā trūcīgi izgaismotā bunkurbuduārā.
bārmenis par mūsu vizīti neizskatījās īpaši iepriecināts. ja man reizēm izdevās safokusēt acis, tad tikai tāpēc, ka tās regulējošā muskulatūra vēl joprojām bija izsalusi. toties Krišs aizvien atradās bezrūpīgajā psihōsomātiskās bezfilmas stāvoklī, ko nejaušam vērotājam būtu viegli raksturot kā pipeli. viņa skatiens uzskatāmi demonstrēja elektrōnu mākoņa kvantu dabu, kamēr ķermenis dažpadsmit kvadrātmetros izpildīja palēninātu sv. Vita deju, izpildot sarežģītas figūras ar savām basketbōlista rokām, ko neuzmanīgs skatītājs varētu misinterpretēt kā centienus saglabāt līdzsvaru. uzmanīgas vērotājas lomā šoreiz bija vienīgā kafē apmeklētāja, kaujas krāsās daiļojusies jaunuve. viņas sejā nenotrīsēja ne smildziņa arī, kad brālēns pievirpuļoja pie bāra un sazvērnieciski iečukstēja man ausī pa visu otro stāvu: viņa arī ir tikai par valūtu; tik daudz mums nav.
patinam kādu pusstundu uz priekšu. esmu iegrimis sarunā ar daiļavu, arī Krišiņš otrā visīša vidū ir pierimis un sapņaini svilpo Lambadu. te piepēži ofisjanta seja no vienaldzīgas pirmo reizi pārvēŗšas uz tādu, kas dod šitu. viņš strupi nosauca manu sarunbiedreni vārdā, īsi nosvilpās caur zobiem un asi pameta galvu uz durvju pusi. kad Ļena sapīkusi atcirta: nučō?!, viņš pirmoreiz šai lenča stundā ierunājās tīrā latviešu valodā: ko blenz! Jeļena pavērsās uz izeju un nekavējoties izgāja.
tikām ienāca treji: vecāks kungs un divi skapji. vīrs šķita iegrimis dziļās pārdomās. kamēr štangisti palika stāvam dažus soļus nopakaļ, viņš cienīgi apsēdās uz iesildītā bāra krēsla, pat nepaskatoties uz mums, lai gan Krišu akurāt bija ķērusi smieklu trieka. brālēns jaunpienācējus nebija pamanījis, taču par skādi viņam nebija paskrējusi secen bārmeņa izmestā frāze.
– iedomājies, Janka, – viņš, vēl ķiķī raustoties, raustīja arī mani aiz piedurknes: Ko blenz un fšhjō!, viņš kariķēti atdarināja bārmeņa švelpienu. — hahahaha, ko blenz un fšhjū!!
mani, tīri instinktīvi, uz smiekliem galīgi nenesa. ja pirmīt jau bija tāda dīvaina sajūta, ka līdz ar trijotni istabā ienāk tāds kā iepelējis pagraba drūmums, tad nupat es ar anālo nervu jutu, kā jau tā tumšajā telpā pār mums melnē un blīvējas negaisa mākoņi. molekulārā līmeņa bažas apstiprināja tas, ka viens no skapjiem bija mainījis dislokāciju un demonstratīvi nostājies durvīs, taču visnopietnākās pārmaiņas bija skārušas blakussēdētāja seju. ja pirmiņ viņš atgādināja skumju inteliģentu, tad nupat viņa ģīmi ķēmoja dzedrs ļaunums. kādam bija nodarīts pāri, un mūs gaidīja taisnīgs sods. vīrs pasūtīja dzērienus, arī mums, starp citu, un nesteidzīgi sāka runāt.
viņš bezkaislīgi, labā krievu valodā, stāstīja, kas mūs sagaida īsajā un mokām bagātajā dzīves atlikumā, uzsverot, ka viņš atbrīvos mūsu vecākus no liekām ciešanām, savus bērnus aprokot. man jau sen oliņas bija ierāvušās vēdera dobumā, vienīgi Krišam vēl nebija pielecis, ka runa visā visumā iet tieši par mums, nevis kādiem hipotētiskiem grēciniekiem. lāgiem viņš pat pārtrauca runātāju ar izsaucieniem, kā „ejnuej!”, „nu, nez, vai tā uzreiz vajadzētu?”, taču vienā brīdī nomācošā situācija sasniedza arī viņa apziņu. šis vissvar izklausīties viegli kōmiski, taču zvēru pie zelta āžādas, ka šī objektīvi ir visdraudīgākā aina, kurā man jelkad izkritis tas gods piedalīties.
atrisinājums bija negaidīts, tak neizbēgams. kad pēdējie dzērieni nāca nokopti un situācijas loģika mūs vedināja sekot Koblenca miesassargiem uz pēdējo izbraucienu pie dabas krūts, lai atstātu savas karstās galvas zem ežiņas, Krišs kā tāds Jānis Lūsis pēdējā olimpiskajā mēģinājumā nāca klajā ar jaunu nākotnes redakciju:
– eu, veči, nu beidzam šito! labāk braucam uz Jūrmalu dzintaru meklēt!
šajā muļķības un bezdibena optimisma pilnajā piedāvājumā acīmredzami bija izskanējis kas tāds, kas lika Grigorijam Ivānovičam Kobliņecam sastingt piecēlienā no sēdekļa. viņš pirmo reizi mūs uzlūkoja ar zināmu cilvēcisku interesi, tad atsēdās atpakaļ un ar plaukstas mājienu pasūtīja vēl vienu apli.
– a Dzintarsa, kstaķi, rovna god nazad ubiļi!
viņa sejā vairs nebija no miņas no nesenā iznīcības skatiena. skumjas un rūpju rieva. un čomiskums.
– pamjaņem! viņš ar mums saskandināja. mēs bijām brīvi. vispirms gan mums tika piedāvāts pabraukāties limuzīna tipa automobīlī, ar ledusskapi, šampanieti un meitenēm. Krišiņam šāda attīstība likās ļoti valdzinoša, taču es viņu drīz vien paaicināju laukā it kā uz mazmājiņu un nekavējoties novilku lejup pa trepēm un prom pa Veidenbauma ielu, neraugoties uz viņa čīkstošajiem iebildumiem, ka mēs rīkojamies muļķīgi un vajadzētu tak vismaz atvadīties vai iemest aci tai limō, kas patiešām bija noparkots pie viesnīcas.
pēc dažām dienām, 1. aprīlī es kāpu Ļeņingradas vilcienā, lai atkal mērotu nogriežņus Rīga – Helsinki — Stokholma — Oslō. nākošās dienas vakarā es kojās iepazinos ar savu mīļāko norvēģu draugu, kura sieva man nesen uzdāvināja izcilu medu no savas tantes. bet es jau sāku atkārtoties. |
|
|