| Piegdiena, drīzpacitais' |
[Jan. 13th, 2016|12:00 am] |
nuta kota, začīši mani, māsiņas un brālīši, un citi, zinātnes vēl neaprakstīti dzimumi un izdzimumi:
Šaizemē, kur šaizes mazāk, pulkstens jau sit trīspadsmit un Ivānuškam Dūračokam vēl viens loks i noslēdzies. četri nevella duči.
no vienas puses, nekad nebūtu iedomājies, ka tik ilgi novilkšu. no otras - es jau sen zinu, ka vilkšu līdz četrdesmit otrajam šī gadsimta gadam, pat savu aiziešanu esmu detalizēti ne reizi vien redzējis, aizkālabad ielas brîvi pāreju pie orandžām gaismām un vispār bez pienācīgas pietātes izturos pret dzīves šūpolēm. jā, tas būs terroora un erroora akts, uziešu gaisā kā nemetās ar visu transatlantiski pacifisko vilcienu. jā, to īstenos ķipa "Gloobusa valdība", cēlu mērķu vadīta. jā, vīruss, pret kuru maijeram un baijeram vēl nebūs vakcīnas. jā, vairāk es par to nestāstīšu, vienīgi nu dikti urda ziņkāre, kas man tai sakvojāžā pie sāniem (vīruss takš būs pusceļā uzņemtiem tikko karantīnu izgājušiem astronautiem) un par ko tas šķelmīgais pirmssprādziena smaids diezgan zolīdā sirmgalvja sejā, benu - padzīvosim, sapratīsim.
es vispā galīgi ne par šito gribēju.
vienvārdsakot, man dikti zimpatizē tā hollenderu tradīcija jubilejās gaviļniekam nepievērst īpašu vērību, tai vietā sveicot un uzteicot ģimeni, kollēgas un citus sabutiļņikus un vispār citam citu un dīžāties ar saviem ieguldījumiem novecojošā cilvēka izaugsmē un necilajos sasniegumos zemiskajā dzīvē.
šai sakarā vēlos būt pirmais, kas jūs visus sveic un zemi paklanās visvisādos tencinājumos. lai jums arī turpmāk izdodas, draugi!
te nu būtu laiks iepižināt kādu gabalu no sava pubertātes kulminatīvā, astoņsceturtā, gada, kad pirmoreiz pa īstam apjautu, kādos ibioomaķ melos šaisaule ir sapiņķerējusies, bet šoreiz izlaidīšu.
abet, no otras puses, vajnot?, kā mīl teikt mans jaunais draugs Wots un pārējie paradīzes salas rastamani.
lai skan elevādooru mūzika. sūdīgāk jau nebūs.
Tuk tuk, kto tam? Tam tok tok, es pats atvēršu.
iz maj laif, end iz bladī mārvelass |
|
|