| pusītē no čēesdivi |
[Mar. 24th, 2015|02:42 pm] |
vakar, domājot, kādu bībelīti nosūtīt gaveļniecei jubilejā, brīdi pakavējos pie Ziedoņa es ieieju sevī pirmizdevuma. bet tomēr nožņaudzos. tipa, tas tomēr mans gads, plus – vienreiz jau dāvināts, par ko liecina ieraksts [Dvīnīšiem dzimšanas dienā! 1968. g. Inta, Rolands, Māra].
tikko, ģenerāli prokrastinējot un lokāli pārdomājot dzīvi, pēc Dirka Džentlija metōdes atvēru kārjumiņu un izlasīju savu horrōrskōpu. padalīšos.
21. lpp.
II
Pašam sevi nav viegli nest.
Nav jau viegli, bet es to varu.
Es pacēlu roku pret savu brāli. Un tāpēc
Es to nolaužu tagad kā zaru.
Es nepiedevu savai kājai
Tikai tāpēc, ka kritu.
Es ataudzēju sev citu roku
Un kāju sev dabūju citu.
Es pats savus zobus noriju
Tikai tāpēc, ka par citiem tie smējās,
Un ausis, kas tīksmīgi kustējās,
Kad cilvēki rējās.
Ķirzaka pamet kērājam asti
Un aizbēg nenoķerta.
Cilvēks domā, ka viņa galva
Ir daudz vairāk ko vērta.
Viņš aizstāv savu galvu arī tad, kad tajā
Jau pret jaunību skaudība kāpelē,
Un nejūt, kā galva no iekšpuses pamazām
Sapelē.
Es atstāju galvu kā ķirzakas asti
Ķērājiem — spriedumiem veciem.
Es norāvu galvu sev divas reizes
Un uzliku jaunu uz pleciem.
Lai manai meitai ir lepns solis,
Lai dēls mans neizaug greizs,
Ja vajadzēs, noraušu pats sev galvu
Trešoreiz. |
|
|