| |
[Jan. 24th, 2012|12:42 am] |
|
Prjaņiki „Kas prien” |
|
|
| Cantus dialectorum |
[Jan. 24th, 2012|01:31 pm] |
vakar, braucot troļļu busā uz šmerli (tas ir kaukāds šumēriešu vārds, ja?) ar savu mammu, latgalīšu, klausījos studējošās darba jaunātnes izloksnēs un ar kaunu secināju, ka manas zināšanas dzimtās valodas dialektolōģijā ir gaužām trūcīgas un virspusējas. lūk, šī spriganā skuķe droška ir no Sēlijas, briļļaini rāmais zēns izklausās pēc rēzeknieša, bet vēl par trim jauniešiem galīgi nebija nekāda vektōra... viens tā kā vilka uz Stāmerieni, bet tas bij tik šāviens tumsā. izlēmu, ka mana ķīniešu slapjo puķu gada apņemšanās būs šo nelāgo zituāciju mainīt uz augšu.
krutākais kompliments, ko jelkad esmu saņēmis par savu norvēģeni, nāk no akla nōrvēģu arhitekta. kad zem rokas vedu viņu uz slimnīcas tubzeni, viņš grūtsirdīgi atzinās, ka nespējot atminēt, no kura Nūrlandes kalnu ciematiņa es īsti nākot. norškiem dialektu minēšana ir viena no iecienītākajām sociālajām viktorīnām, savukārt visa veida iranizēšana un tiranizēšana dialektu sakarā var ātri vien beikties ar zilu aci pat princim, un neviens stūrtings par to pakaļ nedziedās. Oslō man bija precīzi pusgads, lai iemācītos valodu un uzsāktu mācības unī. pret septembri man pašam jau šķita, ka esmu sasniedzis apmierinošu līmeni, bet tad, sev par skādi, ieslēdzu lokālo TVPanorāmu, kuru todien vadīja diktōrs-muderātōrs, kura valoda atgādināja tādu kā veiksmīgu kraukļa-behemota krustojumu. lieki pieminēt, cik daudz man no tā visa tapa skaidrs, ja neskaita to, ka nāksies vēl pasvīst. izbīlī pasaucu kaimiņu Tūru-Ivaru, kurš lietišķi uzmeta aci ekrānam un lūkoja mani mierināt — ai, neķer kreņķi, es no šitā džeka pats labi ja pusi saprotu. Nōrvēģijā konkrētam procentam apraides jānotiek jaunnōrvēģu valodā (tobiš, kā runā tēvs-māmiņa). nenāktu par ļaunu šo ieviest arī dzimtenē. galu galā es arī patlaban labi ja pusi no visas tās labi nostādītās Rīgamarōliskās vāvuļošanas saprotu. hau! |
|
|