| paips of pīs, nepadirsis nepapīsīsi |
[Aug. 30th, 2011|08:42 pm] |
panīkums
(Politiski nīCorekts kumentārs)
gribēju iegrabināt kādu jestru diskleimeri par sava nelielā pīļu dīķa saviļņošanu, bet, ja tā godīgi — nu i nafig. man vēl visu nakti jāšancē, ka neizšauju visu pulveri, turklāt reālu cilvēku reālas ciešanas irlā tas neuzlabos ne par mata tiesu.
izmantojot savas līdz galam nedajebanotās runas tiesības, vēlos atvainoties hronolōģiskā secībā:
• cibiņam divi gā: nosaukt viņu par fašistu bija nepieklājīgi un nesmuki, fujs man mūžīgs un piedošana neticami lēna
• cibiņai tēja: es viņu dikti mīlu, un, ja viņai kaut pussirms mats būs postdiskuteōzi iestājies, es pats sevi piekaušu
• cibiņam brookingzam: viņš ir malacis, turās kā vīrs, un vispār es neredzu, par ko man viņam būtu jāatvainojas, bet ne jau visu var ieraudzīt.
sarkozī turpretīm ir krāns mežonīgs un viņš sekojoši lai pišas dirst mūžīgi mūžos un āmen. |
|
|
| vēl. par skumjo |
[Aug. 30th, 2011|10:00 pm] |
vēl stulbi ir tas, ka es akurāt vakar uzdūros tēvreizei vienā maržinālā valodā (mariešu vai pomordviešu), kurā skaidrs uz balta stāvēja rakstīts: …un neieved mani kārdinājumā, bet atpestī mani no dusmām.
un sen jau viena alga, ka tās nemaz nebija dusmas, bet negantas, negantas, negantas skumjas. dumjas, kā jau durai piedien. tak izdarīt olimpiskās bronzas cienīgu loģisko lēcienu līdz tam, ka es varētu līksmot par kādu viesyļvētrā cietušu dvēseli, lai no kuras debess puses tā nebūtu nākusi, ir, mazākais, plānprātīgi. |
|
|