| Gyrðir Elíasson |
[May. 10th, 2011|10:42 am] |
vakar gandrīz visu dienu nosēdēju pie islandiešu valodas. diezgan pārsteidzoši, cik platus soļus var spert, ja kārtīgi ienirst. šorīt pat pamodos ar Ģirda frāzēm mutē. Ģirdiņš vispār nav Ģirts, bet Girdirs, kā bez liekas kautrēšanās dirsīs centrālā prese. -ir, dabiski, ir vīriešu dzimtes vsk. nom. galotne, kurai latviski tiesības pārtapt par -s/š vai -is, vai -us. Girds, vārdsakot, jeb Ģirdis, kā es viņu neklātienē esmu iedēvējis. tētis viņam Elīass, riktıgi kruts tēlotājmākslinieks, skatījāmies ablomiņā. bračka esot gan rakstnieks, gan gleznotājs. normāla ģimenīte. par mammu neko nezinu, bet gan jau arī stūrē.
Garaiņu līcī nopirku Ģirda pēdējo stāstu krājumiņu Milli trjánna, Pastarp kokiem, par kuru viņš šogad saņēmis Ziemeļvalstu (padomes) literātūras balvu, kas nav nekādi pekstiņi. tur tomēr politika, bizītis un pārējā nafta nespēlē tik lielu lomu, tā prīze ir arī kvalitātes garantija. satiku divus respektablus bijušos jauniešus, kas esot rakstnieka draugi un/vai lieli viņa dzejas un īso stāstu cienītāji. rekomendēja patulkot. dieviņš arī bīdīja tai virzienā, bet, raugi, kamēr nav īsti tā valodas izjūta rokā, tikām arī labākās vārdnīcas un visādi dēvēdē nepalīdzēs piekļūt tekstam, saklausīt to. bet ar katru dienu iet strauji uz priekšu. principā es visu pārējo esmu atlicis malā. ir tikai zāle, íslenska, īru rādiō un viss.
pirmais stāstiņš ir Pekle. tur Augusts Strindbergs izcieš aizkapa elli IKEA veikalā Reikjavīkas piepilsētā.
otrais stāstiņš ir Čuksts. smieklīgi, ka mēs akurāt nesen runājām par rūnām un runu, un par noslēpumaino pusi, par čukstiem. par lasīšanu starp rindiņām. spēja, kas, manuprāt, definē inteliģentu cilvēku. inter+legere. (at)lasīt starp, rindiņām. briesmu stāsts, bet draudzīgs.
trešais stāstiņš ir Akmens. es jau esmu zināmā akmentiņā, tā ka šis man vistuvākais. turklāt tur galvenais varonis iet pastaigās pa kapsētu un balsī lasa kapakmeņu uzrakstus, gluži kā to darījām mēs pavisam nesen Līča vecajā kapsētā, pāris kvartālus no mūsu apmetnes. pirmajā reizē mēs tur pusnejauši iekļuvām mākslenieku grupas organizētā performancē ar zvaniņiem un komponētu skaņu, un dzeju un dziesmām šīzīgām. skatītāju tur bija mazāk nekā iesaistīto, un arī tie paši ņēma un iesaistījās. burvīga tāda maza pērlīte, ko ļaudis paši priekšan sevis dara. Londōnā mēs līdzīgā notikumā nokļuvām, ragaņu saietā Zelta sietiņš vai tml., bet ļoti patīkami, visnotaļ.
runājot par akmeni un rūnām, varu pačukstēt, ka šorīt beidzot izštukoju vikai zīmi. viņa mums ir Inga, galu galā, tā ka apstājos pie rūnas ING:
tipa, amsteļdambja zīmei viens X no jumta nokritis. biedri pilsoņi — jumts aizbraucis, visi brīvi.
brīvu tev dieniņu, rasta far eye! |
|
|
