| |
[Feb. 28th, 2011|12:39 am] |
teicama dieniņa ar ģimeni. cik labi sākām no agra rīta, tik braši nomaucām līdz pašam vakaram.
kaujas sveiciens naktsmaiņai, kas drīz celsies, lai vērotu cerebrālās kulinārijas tehnikuma balvu izsniegšanu.
lai gan, pa česno, es jūsu vietā, punktuāli izsakoties, mentāli atsistu dooorē uz tikko uzplaukušu orhideju un liktos uz otriem sāniem.
hoķis bija konģeniāls, un visi ģimenes stāsti starp iemetieniem arī. senči, izrādās, nebija dzirdējuši veselu lērumu manu vidusskolas ēverģēlību, ieskaitot vienu antisovetščinu, kas gandrīz beidzās ar izmešanu no skolas ar sekojošu tēva darba zaudējumu un ārzemju vīzas piegriešanu nealfabētiskā secībā. galvenokārt kavējāmies 80-to gadu pirmajā pusē, un pirms neilga brīža saņēmu negaidītu sveicienu no šī varenā pirmsperestroikas posma. kāzuss, lūk, kāds: pēc TV politinformācijas (ā, tur bij kruts tas Čeburaška, Lemberga rīta avīžu un čībiņu pienesējs no pidara Amerika un brīvostas bandas; karoč, brīvostas valde pāris dienas bij uzturējusies neaizsalstošajā pilsētā Roķķerdam, kur par nepārdesmit tūkstošiem patreizējo rubuļu noturēj'si virkni valžu pežu sēžu, a Čeburaška tātad, sajauc Roķiku ar Amsķiku :)) puikam javna sarkanajos lukturos forša beibe pagadījusies, jo pašapziņa uzkačāta par aš-simts procentpunktiem, un mazais perdelis spēja potenti uzriet žurnalistam, bet es novirzos). tātad pēc poliTVinformācijas nejauši aizgriezām kanalizāciju uz LNT, a tur puisīts tāds feins dzied un dejo kaukādu rokenrolu, un pēc dažām rindiņām es tā kā bišku piemulstu un saku mammai: mamm, saku, paklau — tas puisīts dzied manu bērnīb's pantiņu vienu. mamma saka, nu, beidz. un dziesma akurāt beidzas, un ekrānā iekavās aiz dziesmas nosaukuma, kuru vairs neatceros (nebija tam pantiņam nekāda nosaukuma) kā vārdu autōrs uzrādīts.... nē, diemžēl ne es. vispār jau vārds iztālēm līdzīgs, ja neņem vērā, ka iniciālis pagalam cits un uzvārdā vismaz 3 kļūdas. da nu labi, es par tādiem niekiem neuztraucos, ja pat Unikōda konferencēs specjālisti manu nosaukumu raksta ar 4 misēkļiem minimāli. enīvēj, puika feins, tāds huļigānisks, akurāt kā man patīk, turklāt uzvārds šim tāds pats kā manam mīļam draugam. ka tik vēl nav rads. es pats pantiņa tekstu kārtīgi neatcerējos, lai gan skaidrs, ka īsti to neatcerējās arī tas, kurš tās pāris trīs rindiņas bija pierakstījis. uzsitu dažus vārdus gūglestantē un noskaidroju, ka internāts tos atros tikai pie vienas apollo diskusijas par šādu aizraujošu tēmu: Kā atrast savu īsto vīrieti. (Attiecību stāsts ar komentāriem). Nevāji, ne? :) arī tur šis tas bija izlaists, taču vismaz atcerējos oriģinālu. vēl atcerējos, ka 90-tajos viena lauku kapella šo jau bija iedziedājusi ilgspēlējošā kasetē, par ko man no AKAS pienācās piecītis gabalā. šo fašistisko organizāciju es necietu jau toreiz, un šobaltdien tā īpaši lielāku cieņu manī nav iesvēlusi. šis būtu tas gadījums, kad drīkstētu teikt: dear AKKA, you give nazis a bad name. Vēl raidījumā piedalījās mūsu valsts prezidents, kurš man jo dienas iepatīkas jo vairāk, nopietni. a varbūt mizantrōps manī lēnām mirst. un iet atgulties, kur lapas birst. |
|
|