| new moon on rendez-vous |
[Nov. 16th, 2010|12:00 am] |
pēcpusdienā ļāvos nīgrumam, inša-allā, par dzīvi un pāris stundu laikā nekavējoties izlēmu izmest loku pa pilsētu, palasīt kādu grāmatu pie appīpētas kafijas tases, varbūt iepazīties ar kādu. nīgrums gan bija tik liels, ka draudīgi stāvēju istabas vidū, tikai nebija, kam draudēt. reizēm ir tā, dēls, ka pat dirst negribas, tēvs man bija skaidrojis. līdz ar to šanses, ka atšķiršu kādu grāmatu vai uzsākšu sarunu ar noslēpumainu viesi no visuma, visumā strauji tuvojās nullei. uz labu laimi paķēru četrus sējumiņus — kaut ko par valodām, kaut ko par burtiem, kaut ko par kaut ko un kaut ko, kas gandrīz izskatījās pēc dzejas. ar plecu somu un vēl grāmatām es vismaz izskatīšos zolīdāk, sev paskaidroju atāķējot velleri no briljanu slīpētavas žoga, un sajutu, ka atlaiž.
kafejnīcā nešauboties izvilku dzejisko lozi, kas izrādījās Māras Zālītes sarunas ar Ziedoni. sen nebiju tik aizgūtnēm lasījis. sāku no vidus, vēl stipri nīgrs, kā teicu, un septisks, bet drīz vien attapos beigās, un izrāvu vēl gandrīz visu pirmo pusi, iekams man pieklauvēja pie pleca un aizrādīja, ka iestāde jau trīs minūtes kopš slēgta. |
|
|