| collateral damnage |
[Nov. 14th, 2010|12:10 pm] |
trīs kājām ietu minūšu attālumā atronas kāšops „Vārtsargs” (De Keeper). kaut kur ir dzirdēts, ka likumdošana šai valstī regulējot, cik tālu šie narkomānu perēkļi drīkst atrasties no izglītības iestādēm. īpaši liels gan tas nogrieznis nevar būt, jo Veimārstrātē skolas ēka mums bij akurāt iepret pāri ielai, kamēr kāšopi — abos blaku kvartālos. nu, lūk, bet vietējo šopiņu „Vārtsargs” no abām pusēm mīlīgi ieskauj silītes — tās pirmsbērnudārza iestādes, kur kap. dravā raujošies vecāki atstāj savas vēl rāpojošās vai pirmos nedrošos soļus sperošās atvases. neizskatās gan, ka šis triptihs silīte-kāšops-silīte kādu te baigi pārsteigtu.
laižu ar ričuku vakar mājup no sava Golkīpera, tūliņ metīšu šķērsielā pa labi, tik jāapbrauc divas jaukundzes, kas, saķērušās elkoņos, dipina pretī, kad viena no viņām paspalgi iesaucas Meneer! Kungs, saka, pie sevis nodomāju, mein Herr, un mulsi pasmaidījis, minos tālāk, bet vēl noķeru viņas izbiedētu skatienu un čukstu Politi. menti, bābeļzivs man smadzenēs noskalda, un precīzi uz šķērsielas stūra esmu nolecis no riteņa un pusmirkli vēlāk gandrīz ietriecos likumsargu pārī, kurš jau „procesē” nabaga riteņbraucēju. noziegums — pārvietošanās braukšus bez apgaismojuma lampiņām. 20 eiras par katru trūkstošo lampiņu. tām jābūt priekšā-pakaļā, grūdmūs-velcjūs.
žēl, meitenēm paldies nepateicu. un vēl… laikam jau labi, ka nepalīdzēju diviem pusaugu puikām, kas dreifēja gar šopu un centās mani pierunāt, lai nopērku viņiem džointiņu. uzrunāts es brīdi pārliku dažādus amorālētisks leņķus un beigās izstostīju, ka, džeki, sorrī, es domās ar jums, bet nu šoreiz laikam nē.
ne jau vellapēdistus tie menti aiz stūra bij nostājušies ķert. |
|
|