| fly high, min askepott |
[May. 14th, 2010|12:08 am] |
Šodien bija Kristus debesīsbraukšanas diena. Kristi himmelfartsdag, kā mani savulaik maijā bez irōnijas informēja Oslō pilsētas slimnīcā un momentāni noformēja 100% piemaksu dienas izpeļņai, kas toreiz līdzinājās aptuveni mēneša algai par līdzīgu darbu Latvijā. Droši vien tais ciparos nekas daudz nav mainījies arī šobaltvakar. Pirmdien, savukārt, ķēniņa padotie svētīs Konstitūcijas dienu. Druknas meitenes košos tautastērpos pret rītu atvems naftu un skūpstīs savus troļļus līdz pat Vasarssvētkiem, Pinsei, Baltajai Svētdienai jeb Pentekostai.
Kā noproti, šī nebija tā labākā diena. Ja reiz pat Jēzum bija jālaižas, tad sev vismaz varu iespraust žetōnu par pliku palikšanu.
Izlasīju divas Krišnamurtī lappusītes, titulētas kā Radio un Mūzika, un tapa pulka vieglāk. Vai smagāk. Kas, protams, ir viens un tas pats. Lūk, kā tās sākas:
Nav šaubu, ka radio mūzika ir brīnišķīga bēgšanas iespēja. Kaimiņos radio bija ieslēgts augu dienu un pat vēlu naktī. Tēvs visai agri devās uz darbu. Māte un meita rosījās mājās vai dārzā, un, kad viņas strādāja dārzā, radio tika pagriezts skaļāk. Šķiet, arī dēlam patika mūzika un reklāmas, jo, kad viņš bija mājās, tāpat skanēja radio. Ar radio palīdzību mēs varam nemitīgi klausīties visdažādāko mūziku, sākot ar klasisko un beidzot ar pašu modernāko; varam klausīties detektīvromānu iestudējumus, ziņas un neskaitāmas pārraides, kas vienā laidā tiek translētas ēterā. Nevajag sarunāties, nevajag formulēt domas, jo radio gandrīz visu izdara cilvēka vietā. Tiek apgalvots, ka radio palīdz skolniekiem mācīties un govis dod vairāk piena, ja slaukšanas laikā skan mūzika.
Visā šajā savādi ir tas, ka radio pavisam maz ietekmē mūsu dzīves ritumu. Šis tas kļūst nedaudz ērtāks; mēs varam ātrāk uzzināt pasaules ziņas un dzirdēt spilgtus slepkavību aprakstus, taču informācija nepadara mūs saprātīgus. Plānā informācijas kārta, kas saistās ar kodolizmēģinājumu šausmām, starptautiskajām aliansēm, hlorofila pētījumiem un tā tālāk, mūsu dzīvē, šķiet, nerada fundamentālas izmaiņas. Mēs joprojām esam tikpat kareivīgi, mēs ienīstam kaut kādas cilvēku grupas, nicinām vienu politisko līderi un atbalstām citu, ļaujam, lai mums galvu jauc organizētās reliģijas, esam nacionālisti — un mūsu nelaimes turpinās. Mēs par visām varēm vēlamies bēgt no tā visa, un, jo cienījamāka un labāk organizēta ir bēgšanas iespēja, jo labāk. Kolektīva bēgšana ir augstākā drošības forma.
Nē, nu labi — nebija jau viss arīg tādās skujās. Aizgāju līdz ezeram noraudzīties saulrietā un drīz vien uzzināju, ka mana draudzene vēl aizvien ir vismaz dzīva. Tas nav maz.
Kāpēc viņš aizlidoja, es nezinu. Bet viņš teica, ka atgriezīšoties. |
|
|