| no thy en em i! - posvjaščajecca fsjem žertvam Katyņa |
[Apr. 10th, 2010|11:42 am] |
baigi gribas ar kādu pabazarēt. vice ar' vēl hipnozē — kaut ej uz kafijas veikaliņu, kurš jau pirms labas stundas vēris savas dūres.
kafijas veikaliņā beidzamajās divās-trīs dienās atkal bijis lērums spilgtu tikšanos un citu notikumu. vakar lūkoju tos pierakstīt trejos atsevišķos raportu portretos, taču tās rindas nu ir gūlušās diģitālā kapsētā.
viens stāsts bija par Shēfeninges čigānu-pirātu, kurš brīvi pārvietojas dažādās realitātēs, un viņa 73 gadus veco latviešu draugu bez atslēgas kaula un prieka dzīvē. salīdzināju pirāta kopš agras un dumpīgas bērnības pieredzēto nēderlandiešu mentālās normalizācijas klīnikās ar prof. Bisenieka gūto pieredzi padomju psihiatru daudzpusīgajā aprūpē pirms nieka divdesmit un dažiem gadiem. You have to know your enemy. neticamas sagadīšanās rezultātā, iepriekšējais teikums ir identisks ar to, kuru vakar ierakstīju burtnīcā, lai nedaudz nomierinātu vienu foršu holandiešu kurlmēmo puiku. viņš ārkārtīgi animēti reaģēja uz manis lasītās grāmatas vāka noformējumu. lūk, ecce, tā sakot:
otrais notikums bij Vardes kafejnīcā trešdien, kad iepazinos ar serbu puses pārstāvjiem Hāgas tribunālā un paralēli priecājos, ka neesmu zaķis, jo tad noteikti bezcerīgi iemīlētos Noā (vai Noamā). manā grāmatā viņš ir Šagāls.
un, šā gala treš-galā, vakar es beidzot (ne)dabūju pirmo riktīgo buču no daču meitenes! bija tā, ka antikvariātā no rīta, pētot jaunpievedumus, murdzīju rokā trīs eirō monētas, kuras pēcāk plānoju notriekt kafejnīcā, taču beigās profesionāli tās aizmirsu uz letes, par grāmatām norēķinoties ar karti. kafuškā velti taustījos pēc metāla, taču dredainā, mollīgā, aušīgā un mīlīgā bārameita man piemiedza ar aci, vienlaikus atverot persōnīgo kredītu, tb. uzticību. pēc stundiņas-divām jeb laika tē attapu, ka kredīts pēc vairākām kafijām, sarunām, biljarda un nardu spēlēm ir ievērojami audzis un nekaitētu to daļēji dzēst. biju izgājis no mājas linu kļošās ar izdilušu dibenu, kam tālab pārsieti zaļi svārciņi no batikotas šalles, un swiss biō kanapju tēkrekliņā. izlaidis matus līdz dibinam un sveicinot ik pretīmnācēju, aizslāju uz lielveikalu, izņemt nedaudz viltotas naudas. trīs no tām turpat iemiju pret podiņu ar jauku, svešzemju vārdā nosauktu violetu zvaniņu puduri. respect your dealer, if he respects you — tāds ir viens no maniem pirmajiem baušļiem. un izslāju ārā, saulē, Holandes dzestrajā gaisā, viegli biedējot iezemiešus, kas saprotamu iemeslu dēļ bija tinušies siltās jakās.
vēl es nepalielījos, kā tai pat lielveikalā samērā neizskatīgo lētas kakukrāsas plastmasas podiņu ietērpu pulka glītākā ornamentālā groziņā, kuru žigli vien uzmeistaroju no pabieza ietinamā papīra. secināju, ka, rupji izsakoties, marihureibonī IR iespējams radošo apvienot ar racionālo. man tas muskulis gan vēl ir pavājš, būs jāpavingro. nieks, bet patīkami — ar perpendikulāro redzi manīju, kā manus centienus reālajā laikā aplūko divas dāmas. paklanījos viņām.
kafejnīcā dredainā meitene iepleta acis, vai tas tiešām esot viņai? kamēr franču čelliste man čukstēja ausī klaču, ju NŌ — vjoLĒ, itzĒR favuRĪ kuLŌR... mana kreditōre bij it gruntīgi mani apķērusi un dāvāja kārtīgu buču. tādu, ko dačiski sauc par zoen [zūn], pretstatā neitrālākajam kus. vispār, kafejnīca tā forši iekustējās, did ze louko-moušen. blakus istabā man tāds piemīlīgs holandiešu lamzaks piemiedza ar aci, šīz from Barselona, jū nou? Barfelōōnā, viņf fkaļi noflupftēja un visādi izdarījās kā Džons Klīzs. puisis bijis dažās misijās Afganistānā, taču saglabājis dzīvesprieku. bet es pie sevis priecīgi, sulīgi un ilgi lamājos visu ceļu līdz Austrumeirōpas stūra galdiņam. te tev nu bija pirmā daču buča. dažas stundas vēlāk Vika man atnāca pakaļ un aizveda uz māju. kā filmā.
ok, gulošais ir modies, saule jau gabalā, leksim tai pakaļ. kā marta zaķi aprīlī.
priecīgus svētkus, lai par ko tu arī neskumtu. |
|
|