| don't panic, you're already manic ;) |
[Mar. 12th, 2010|10:42 am] |
mīļš paldies Inesei Zanderei par sarunu ar Latvijas Bibliōtēkas Andri Vilku.
no ¼ Satori
tikai šorīt uzzināju, ka Hakslijis Orvelam bijis franču valodas skolotājs. kādudien jāiemet acis viņu sarakstē. vispār jau dīvaina lieta ir tā posthumōzā privātās sarakstes publiskošana. es pat īsti nezinu, vai vēlos, lai pēc manas savlaicīgais aiziešanas kāds tā baigi ņem un sāk šurīt pa maniem īmeiliem un esemeskām. bet nu sūds.
jā — par sūdiem. Vilks: „Man radās izpratne, ka mana misija ir būt mēslojumam.” Cilvēks, kurš nonācis pie tādas atziņas, ir vienu otru lietu pieredzējis un pārdomājis. ja man pašam ir maz kādas ambīcijas, tad tikai tai virzienā, vismaz kā labam humānam humusam. savu pateicību Zanderei es labprāt izteiktu ar iemīļotā dziedātāja Hamperdinka Spanish Eyes versiju.
vēl bij forši, ka viņi pieskārās „nacionālā” jēdzienam un vārda lietojumam organizāciju nosaukumos. Vika šobrīd ņemas ap tēmu par vārda „Karaliskais” lietojumu Holandē, te pāris lietas sasiesies.
Hāgas (Karalisko) bibliotēku arī pieminējuši, nu, malači. tikpat labi varēja arī Publisko Hāgas bibleni (kur, ļoti rupji izsakoties, vairāk prolets* iet) vai jauno Publisko bibleni Amsterdamā, kur man pirmoreiz piešķīlās, cik svarīga ir atmosfēra bibiōtēkā iekšā, tai vēlāk nosauktajai miesai ar ento faktōru un traktōru kopumu, kas to veido, pieminēt. bet ko nu daudz par acīmredzamo. es jau vairāk par asociācijām.
pieminēšanas vērts šķiet arī kādas, acīmredzot, bibliōtēkāres komentārs pie raksta Satori. dvēseles kliedziens, burtiskā nozīmē:
… vemt gribās no tās nenormālās divkosības !!!!! … izlasīju interviju un būtu izvēmusies , bet dvēseles jau nevemj !!!!!!
tā, redz, iet tām nabaga dvēselēm — tās materializējas un apjūk: vokrug spašnoj duaļizm, maķ-vašu-ķerorizm! mani reāli transformēja tās divas naktis pusaugu gados, kad, sēžot pelēka ķieģeļa piecstāvu hruščofkas divistabu dzīvokļa ķemertiņā, es sveces gaismā un mērkaķa ātrumā riju 1984 un Dzīvnieku fermu, ik mirkli gatavs pamest grāmatu zem vannas, ja sencim savajadzētos nakts aizsegā nolaist ūdeni.
A. Vilks: Virspusējā līmenī spriežot, mēs nebijām ne kādi tur īstie komjaunieši, ne komunisti, bet vaina ir dziļāk, tajā apstāklī, ka bijām tik labi apguvuši to duālo dzīvi divās pasaulēs, būt vienlaikus tiem, ko vajag, un tiem, kas esam, un dubultās dzīves pieredze, manuprāt, arī tagad radīja cilvēkos to attaisnojuma sajūtu, to “visi tā dara”, “visi zog” un tā tālāk. Ka es esmu godīgs ne tāpēc, ka tā ir mana atbildības sajūta, ka paslepus visu var, tikai vajag, lai par to neuzzina. Mēs neuzņēmāmies atbildību par to, ko darām. Brīvība ar bezatbildību sagāja vienā krastā, tas ir tas, kas ir noticis.
iņ sajuka ar jaņ. turklāt, viedi ļaudis to mārketē kā privilēģiju vai vismaz progresu. un, dabiski, apliek ar nodokļiem. pàts es cenšos būt labs šizofrēniķis. lūkoju no sajukuma, kā vakar glīši rezumēja rt, nezaudēt galvu jeb, cita ietekmīga personāža vārdiem izsakoties — mieru, tikai mieru!
šis jau sen ir sanācis pārāk garš un saraustīts ieraksts. ja vēl drīkst, es gribētu Inesei Zanderei ar interneta starpniecību veltīt vēl vienu Arnolda Džordža Dooorsija dainojumu, kas man bijis mīļš vēl pirms 1984. gada shizmas. un, lūk, par ko — par viņas pēdējo jautājumu.
RL: Varbūt tikai aizmiršana nodrošina eksistenci?
Kniha smíchu a zapomnění man, iespējams, ir tuvākais Kunderas gabals. jāpārlasa, ir piemirsies. Vika, izrādās, vēl nav lasījusi (tur par fotō un retušu arī ir rakstīts), bet es varētu mēģināt boksterēt čehiski.
nobeigumā padevīgi ziņoju, ka palieku domādams par grāmatām, to formām un formātiem, par sūdiem un mēslojumiem, par Dooorianu Greju un viņa latvju seju Arturu Ģērmani, kurš varēja pat neskatoties sajaukt vienu Zanderu ar otru, par iņ un jaņ, kas plūst un traucas, par atcerēšanos un par aizmiršanu. pēc maza brīža arī šīs ieklabinātās pārdomas pie rīta kafijas ieplūdīs kopējā kanalizācijas straumē, noguls serveros un aizmirsīsies. eksistēs, bet nez vai būs.
bet Zanderei un visām pasaules bibliōtēkārēm digitāli labiālas bučas un sveicieni. dzied Eņģeļberts Hamperdinks. Rilīs mī. daudznozīmīga dziesma un labs videō.
truba sauc
un piektdienas darbi. atā.
___________
* - mambesī, kad viens otrs sarunā šo vārdu brūķē, bet šodien Orvelam par godu vienu var |
|
|
