| zlobodņefka, joh-ajdī |
[Feb. 11th, 2010|01:00 pm] |
vakar kafejnīcā satrobelējos ar diviem daču puikiem, kas man mēģināja izskaidrot nepieciešamību kabatā nēsāt identifikācijas apliecību (turpmāk — papīru). kad dogvila pirms piecgades aizbrauca uz Maskavu, mēs tēlotā izbīlī spiedzām, ka cars tak saviem subjektiem liek allažiņ kabatā turēt papīru (turpmāk — doku-mentu). vienvārdsakot, mums tas bija tāds kā nebrīves apliecinājums. puspajokam, bet tikai pus. pagāšnedēļ, kad pie mums ciemojās Jurčiks, vietējā polisvomane man cieti izskaidroja, ka likuma, ķeizarienes un sabiedriskās entrōpijas apkarošanas vārdā sodīs mani ne tikai par pārvietošanos uz divriteņa bez apgaismojuma diennakts tumšajā laikā uz ielas, kas tobrīd saņēma krietni vairāk lūmenu uz kvadrātcollu nekā, teiksim, mana pieticīgā celle, bet galvenokārt un visbargāk — par neapstāšanos pēc likumsarga aicinājuma + un arī pēc pilnas programmas — par nespēju un/vai nevēlēšanos pēc jau minētā likumsarga tikpat likumīgā lūguma uzrādīt persōnu apliecinošu doku-mentu (turpmāk — ajdī). bļā, ajdejiskie brāļi un māsas, es pagalam nopietni ahujēju: republikas un demokrātijas šūpulī (pēc Hidžras), narkomānijas un izvirtības pašā, tā sakot, akacī visiem šī zaņķa iemītniekiem nu jau, izrādās, vairākus gadus krūšu kabatā līdzi jānēsā ajdī!! Jurka pa tam lāgam polismenim, kuram ar neviltotu izbrīnu un ieinteresētību bija ļāvis sevi aizturēt pāris metrus mums priekšā, uzrādīja savu preses apliecību, kam uz dažu profesiju pārstāvjiem ir visnotaļ terapeitisks efekts, tā ka tur viss, izskatījās, bija čiki. tikai mana meitenīte vēl cepās un vārījās. es, izrādot labo gribu, ielūkojos maciņā pēc idejas, lai gan joprojām neticībā šūpoju galvu par pusaudzes tiesībām likt man rāmā ziemas pievakarē ņemt un ne no šā, ne no faking tā jebko uzrādīt. atradu tikai tās smieklīgās, pirms pāris gadiem Rīgas CSDD izdotās mācību tiesības ar rastamana-mācekļa fotō. jejbogu, abi aktīvie miliči vēsi varētu būt bijuši mūsu ārlaulības bērni. vēlīni. un ar surinamietēm. jau esmu tev stāsījis, ka līdz gadiem četriem–pieciem svēti ticēju, ka Latīņamērikā visi iedzīvotāji, ieskaitot nēģerus, metisus, sambō un pārējos indie-jāņus, ir latvieši. paps man pie sienas bija piekāris milzīgu pasaules karti, un pētīt Latīņamēriku un fantazēt par turienes latviešiem un citiem džungļu iemītniekiem man pāris gadus bija iemīļota nodarbošanās. Surinama un tās galvaspilsēta Paramaribō (padumju laikā mēģināja ieviest formu ’Paramariba’, bet tai izgājā vēl plānāk nekā eirai) skanēja pavisam maģiski — īpaši pēc telegrammas no papa, ko mamma man vairākas reizes lasīja priekšā (latviski es jau pats lasīju tā, ka put, bet telegramma bij rakstīta dīvainiem, mazliet pazīstamiem, bet tomēr pavisam citiem, tādiem stabiņveidīgkantainiem burtiem). papa, mama, riba, es deklamēju. ādams, ieva, costa rica. papa un mama ar pūlēm valdīja smieklus, taču ļāva man ticēt Ziemsvētku vecītim un latviešu amerikai, par ko viņiem, Ziemsvētku vecītim un latvietim vārdā Če gods un slava. gadus divdesmit vēlāk, sēžot oslō kafejnīcās un bāros, es bieži meitenēm pūtu visādas pīlītes. Viesītis, teiksim, interesi par sevi uzturēja ar apzināti nenosakāmu, bet zaķus gana fascinējošu ziemeļaustrumnieciski–dienvidniecisku akcentu, bet es vakara gaitā lēnītēm un šķietami negribīgi šķetināju leģendu par to, ka mani vecāki ir Latīņamērikas revolucionāri (a ģeduška vaabšče Aļjende), kas no savas Čīles tur vai Paramaribō ar mani uz muguras vai vismaz vēderā, lodēm spindzot, nakts aizsegā izbēguši no apsargāta stadiōna un ar zemūdeni no Kubas aizvesti uz Patrisa Lumumbas Universitāti Maskavā. tādēļ es runāju krieviski un neciešu futbōlu. nu, un tādā garā. sekss no tā necieta. drīzāk otrādi. lai nu kā, vakar kofīšopā satrobelējos ar diviem daču čomiem. mīļā cibiņ, tu tikai nesaki nevienam, bet es, ibiō un iriō, atsakos ikdienā nēsāt līdzi visādus papīrus, doku-mentus un ajdijus. sorī, ekskuzē, perdon. ņisaglasjen ja. kad likumsargi man nākamreiz uz ielas liks uzrādīt persōnas apliecību, būs interesanti pavērot, vai es mēģināšu viņiem paskaidrot, teiksim, Alana Votsa skatījumu uz persōnu, kuram es labprāt pievieojos, vai arī uz jautājumu ”Can you show some ID?” strikti, bet sapņaini atbildēšu:
I HAVE NO IDEA. |
|
|
